Pārdomas gavēņa laikā

Gavēņa laiks. Šai laikā jāatbild jautājums — kas ir gavēnis? Vai varat pateikt, kas ir gavēnis?

Skots Maknaits piedāvā šādu gavēņa definīciju: ja definējot gavēni, mēs esam kārdināti to izskaidrot kā kaut ko tādu, ko mēs darām, “lai” dabūtu kaut ko, tad mums nepieciešams vēlreiz dziļāk ieskatīties kristīgā gavēņa akā — Bībelē. Šķiet, ka gavēšanā mēs esam novirzījušies kādā sānceļā.

Mēs esam pārvērtuši to par savas garīgās izaugsmes instrumentu, un to darot, pazaudējušo vienu no tās galvenajiem elementiem, ja ne pašu galveno elementu. Gavēšana nav tik daudz līdzeklis “lai…”, cik reakcija uz dzīves notikumiem.

Tā vietā, lai raudzītos uz gavēni kā disciplīnu, ar kuras palīdzību mēs kaut ko iegūstam — atbildes uz lūgšanām, labākas komunikācijas ar Dievu, kļūstam garīgāki, Bībeles akcents uz gavēni ir kā atbilde uz dzīves svētiem vai sērīgiem mirkļiem. Ja gavēšanas definīcijā jūs ātri nonākat pie “lai” elementa, tad, iespējams, mums atkal ir pienācis laiks ielūkoties Bībelē.

Bībele aicina mūs virzīties prom no uzskata par gavēni kā līdzekli, ar ko mēs iegūstam to, ko vēlamies, un aicina mūs pārliecināties, ka gavēnis ir atbilde svētam vai skumjam mirklim vai notikumam.

A (skumjš dzīves notikums, piemēram, nāve) → B (gavēšana) → C (ieguvums)

Bieži vien mēs dzirdam, ka mums vajag gavēt (B), lai kaut ko iegūtu (C). Šķiet, ka Bībele vairāk runā par A (skumju vai svētu notikumu), kas kā dabisku atsauksmi izraisa gavēni (B), neatkarīgi no tā, vai mēs kaut ko no tā iegūstam vai nē (C). Vēl vairāk gavēšana ir rīcība, ar kuru mēs pievienojamies Dieva skumjām par skumjo notikumu.

Piemēram, vai atceraties, kad Jēzus gavēja? Tūlīt pēc savām kristībām. Mēs parasti pēc kristībām rīkojam svinības pie bagātīgi klāta galda. Kāpēc Jēzus rīkojās citādāk? Ar kristībām Viņš bija uzsācis savu publisko kalpošanu, kas beigsies pie krusta. Svēts un skumju pilns dzīves mirklis.
Izlasīsim vēl kādu piemēru no Bībeles, Lk. 5:33–35:

“Tad tie viņam (Jēzum) sacīja: Jāņa mācekļi bieži gavē un lūdz – tāpat arī farizeju mācekļi, bet tavējie ēd un dzer. Jēzus tiem sacīja: Jūs nevarat likt kāzu viesiem gavēt, kamēr līgavainis ir kopā ar tiem. Nāks dienas, kad līgavainis tiks no tiem atņemts, tajās dienās tie gavēs.”

Kad, saskaņā ar Jēzus vārdiem, Viņa mācekļi gavēs? Tad, kad Viņš tiks piesists krustā, kad šķitīs, ka visas viņu cerības sagruvušas. Bet kas notiek pēc Jēzus augšāmcelšanās un Svētā Gara izliešanās?

Un šajā kontekstā mēs varam šodien domāt par gavēni. Nevis, lai mēs ar to kaut ko iegūtu — iztiksim bez visiem “lai” — bet vai mums šis laiks Jēzus dzīvē ir svēts, vai varbūt skumju pilns?

Runājot par gavēni, mēs parasti ar to saprotam atturēšanos no kaut kā, nevis to, ko Bībele sauc par gavēni — pilnīgu atturēšanos no barības (un dažreiz arī no dzēriena) uz noteiktu laika sprīdi. Vai ar to mēs nezaudējam gavēšanas pamatelementus — atbildi uz bēdīgiem vai svētiem dzīves mirkļiem.

Ir konfesijas, kuras stingri pieturās pie baznīcas kalendāra, kas izveidots tā, lai ik gadu no jauna pieminētu evaņģēlijos aprakstītos notikumus Jēzus dzīvē. Tas sākas ar Adventa laiku un Ziemassvētkiem — Mesijas piedzimšanu, tad seko Epifānijas jeb Dieva atklāsmes laiks, tad Gavēnis un klusā nedēļa, kas fokusējas uz Lielo piektdienu un Lieldienām — Kristus augšāmcelšanos, pēc tam seko Vasarsvētki un pārējais gads tiek saukts par parasto laiku. Parastais laiks ir domāts dažādiem kristīgās ticības un misijas aspektiem. Bet Gavēnis ir domāts, lai mēs pārdomātu evaņģēlija vēsti — Jēzus dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos.

Kā mēs gatavojamies Gavēnim? Kā mēs dzīvojam gavēņa laikā? Vai arī — kāpēc mēs tam negatavojamies un ignorējam?

Ir cilvēki, kas saka, ka Jaunajā Derībā nav sniegts baznīcas kalendārs, tāpēc nav nekādas vajadzības pēc tā. Bet kas notiek, kad mums nav nekāda plāna? Ko mēs darām? Mēs darām to, ko mums gribās. Reizēm es domāju — kā būtu, ja mēs mazliet vairāk piedomātu pie tā, ko māca baznīcas kalendārs? Iespējams, mēs daudz vairāk laika veltītu Jēzus dzīves apcerei, vairāk laika būtu pārdomāt evaņģēlija būtību, un iespējams, ka mūsu dzīvē būtu vairāk kristīgās ticības gara augļu.

Jāatzīst, ka pati Bībele liek mums padomāt par kalendāra nozīmi ticības dzīvē. Dievs kārtoja Israēla tautas dzīvi un dievkalpošanu tādā veidā, ka tauta ik gadu no jauna pieminēja un iemiesoja Dieva glābjošo rīcību tās vēsturē.

Piemēram, israēliešiem liturģiskais gads sākās nevis ar ziemas vai vasaras saulgriežiem, bet ar to dienu, kad Dievs paziņoja par viņu izvešanu no Ēģiptes (2.Mozus 12:2). Tie ir Pashā svētki, kas saskaņā ar Gregoriāna kalendāru iekrīt martā vai aprīlī. Ik gadu viņiem bija jāpiemin arī tā diena, kad viņi saņēma bauslību Sinaja kalnā, mēs to saucam par Vasarsvētkiem. Pavisam israēliešiem bija septiņi gadskārtējie svētki: Pashas un Neraudzētās maizes svētki, Pirmās ražas svētki, Nedēļu svētki (Vasarsvētki), Tauru svētki, Izlīguma diena, Būdiņu svētki.

Acīm redzot Dievam bija svarīgi, lai tauta ik gadu no jauna atcerētos pestīšanas notikumus, un tāpēc Viņš izveidoja atbilstošu liturģisko kalendāru. Un arī kristieši jau samērā agri, pirmajos piecos gadsimtos, atbilstoši strukturēja Baznīcas gadu ap Jēzus dzīves notikumiem.

Ar šo ieskatu gada ritumā mēs atgriežamies pie gavēņa. Pirms pāris gadiem mēs lasījām un pārdomājām Jesajas grāmatas 58. nodaļu par patieso gavēni. Vai atceraties, kāda bija tā laika dievlūdzēju problēma? No vienas puses viņi gavēja, lai izpatiktu Dievam, bet no otras viņu gavēšana neko nemainīja līdzcilvēku dzīvē. No viņu atteikšanās ēst kādu maltīti neviens trūkumcietējs neko neieguva. Viņi negavēja tāpēc, lai ietaupīto iedotu kādam citam, kam nav nekā ko ēst. Par to variet lasīt Jes. 58:6-10. Tāpēc Dievs caur Jesaju jautā: ko tāds gavēnis dod? Vēl vairāk, Dievs gavēni saista ar atturēšanos no aprunāšanas, rādīšanas ar pirkstiem, ar atturēšanos no dūru palaišanas un ar patiesu sabata svētīšanu (13. un 14. p.).

Tas viss liek vēlreiz pārdomām mūsu misiju un aicinājumu. Pārdomāsim, kā mēs izturamies pret cilvēkiem, kas strādā mūsu labā, kā mēs izturamies pret citām konfesijām, pret valsti, un ko mēs varam darīt to cilvēku labā, kam ir mazāk, nekā mums.

Dievs aicina mūs uz mieru ar visiem un uz praktisku Viņa mīlestības atklāšanu pat mūsu ienaidniekiem. Kā mums veicas šajās jomās?