Kas ir būtiskākais?

Marka evaņģēlija 7. nodaļa iesākas ar ainu Galilejas ezera ziemeļrietumu krastā, kaut kur Ģenecaretes apvidū (skat. Mk. 6:53–56). Mēs lasām, ka farizeji un rakstu mācītāji nāk pie Jēzus un jautā, kāpēc Jēzus mācekļi ēd ar nemazgātām (gr. koine, “parastām”) rokām. Tātad, ar parastām, rituāli nesvētītām rokām. Farizeji zināja, ka Dievs nav prasījis pirms ēšanas rituāli mazgāt rokas, šāda prasība bija tikai priesteriem pirms upura ēšanas. To varam izlasīt 2. Mozus 30:17–21. Bet farizeji labi zināja Dieva ilgas visu Israēlu padarīt par svēta priesteru tautu. Dievs caur Mozu teica: “Jūs man būsiet priesteru valsts un svēta tauta!” (2. Mozus 19:6). Tāpēc farizeji uzskatīja, ka visai tautai ir rituāli jāmazgā rokas, jāsvēto tās, pirms katras maltītes. Vai tas nebija cēls mērķis? Kāpēc Jēzus neuzslavē viņus?

Šo pašu notikumu ir aprakstījis arī Matejs (15:1–20). Pateicis Jēzus atbildi farizejiem (“Klausieties un saprotiet! Ne tas, kas caur muti ieiet, sagāna cilvēku, bet gan tas, kas no mutes iziet, sagāna cilvēku.”), Matejs notikuma aprakstu ir papildinājis ar kādu interesantu detaļu:

“Tad mācekļi pienāca pie Viņa un Tam sacīja: “Vai Tu zini, ka farizeji, Tavus vārdus dzirdēdami, ņēma apgrēcību?”
Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Visi dēsti, ko Mans Debesu Tēvs nav dēstījis, tiks izrauti ar saknēm. Atstājiet tos! Tie ir akli akliem ceļa rādītāji; bet, ja akls aklam ceļu rāda, tad abi divi iekritīs bedrē.”” (Mt. 15:12–14)

Un tad Matejs paskaidro, ka tas bija Pēteris, kas lūdza Jēzum izskaidrot līdzību. Ievērojiet 17. pantu — “mācekļi izjautāja viņu par šo līdzību.” Atšķirībā no farizejiem, kas burtiski uztvēra Jēzus vārdus, ka nu viss ir ēdams, un ņēma apgrēcību, viņi šoreiz saprata, ka Jēzus teiktais ir līdzība, tas nav jāsaprot burtiski. Līdzība nav uztverama burtiski, tā ar analoģiju skaidro kaut ko citu. Tātad runa nav par to, ka ēdot ar nesvētītām rokām cilvēks apgānās, vai ka Jēzus šeit pasludina jebkuru barību par šķīstu, kā to burtiski saprata farizeji, bet par to, kas tad patiesi apgāna cilvēku — ne rituālā, bet morālā nozīmē.

Struktūra
Šajā sadaļā atkal atrodam Marka iemīļoto “sendviča” struktūru — Stāsts iesākas ar jautājumu par nemazgātām rokām (1.–5. p.), tad Jēzus skaidro, kas ir liekulība Dieva acīs (6.–13. p.), un beigās mēs atkal atgriežamies pie jautājuma par nemazgātām rokām (14.–23. p.). No tā saprotam, ka vissvarīgākais ir pa vidu — kādai ir jābūt mūsu attieksmei pret Dievu vai svētumu un pret līdzcilvēkiem, pirms mēs sākam tiesāt citus.

Būtiskais
Lūk, šeit ir jautājums par būtību — kas tad mūs patiesi sagāna? Vai ārējās lietas, kā roku nemazgāšana vai reliģiskās tradīcijas, vai tas, kas nāk no mūsu sirds? Jēzus aicina domāt par to, kāds gars aiz tā visa stāv. Atcerēsimies Jer. 17:9 “Sirds ir ļaunprātīgi lokana pret visu, tā ir viltīga. Kas to var izdibināt?”

Šajā epizodē farizeji jautā Jēzum par motīviem, kāpēc mācekļi ēd ar “parastām” rokām. Mēs varētu priecāties, ka viņi nespriež tikai pēc ārējā un neaprunā Jēzus mācekļus aizmuguriski. Bet Jēzus diezgan agresīvi “atšuj” viņus ar pretjautājumu: kāpēc viņi ievēro savus likumus uz Dieva likumu rēķina? Kāda te morāle? Pirms tiesā otru, labi pārdomā, vai pats dzīvo pilnīgā saskaņā ar Dieva likumiem!

Varbūt šodien mēs tikai pasmaidām vai pavīpsnājam par tā laika farizeju problēmām, bet būtībā mūsos maz kas ir mainījies kopš tā laika. Arī šodien mēs bieži vien jaucam to, kas mūsu acīs ir svarīgs un tātad arī Dievam, un kas patiesībā Dievam ir svarīgs. Vai nav reizēm tā, ka raugoties uz kāda ienācēja netīro apģērbu vai melnajiem nagiem, mēs klusībā domājam — viņš neiederas mūsu dievkalpojumā? Kad dzirdam, kā bērni trokšņo dievkalpojuma laikā, mēs pie sevis pukojamies — kāpēc vecāki ņem viņus līdzi un traucē mums? Mēs daudz laika un enerģijas tērējam, pārdomājot, kā citus atturēt no dalības dievkalpojumā, nepārmeklējot savu sirdi un savus grēkus.

Marka evaņģēlija 7. nodaļā lasām, ka Dievs atsakās no Vecās Derības rituāliem, kas tikai norādīja uz morālo (sirds) šķīstību, un aicina pievērst uzmanību būtiskākajam — problēmai katra cilvēka sirdī, no kuras nāk ļaunais. Jautājums ir par sirds šķīstīšanu. Un to var veikt tikai Dieva Dēls Jēzus Kristus, atklājot mums Dieva spēku, Dieva mīlestību un Dieva žēlastību katrā savā solī un Viņa upurī par mūsu grēkiem pie krusta. Raugoties uz Jēzu, mēs sākām apjaust Dieva spēku izmainīt mūsu dzīvi, mēs sākam ticēt Jēzus vārdiem. Un tad, kā ir teicis kāds teologs — laiks pienācis nopūst sveces un pacelt acis, lai redzētu saullēktu. Āmen.

Kategorijas: Dievkalpojumi, Mācītāja viedoklis, Svētrunas. Ielieciet grāmatzīmi permalink.