Dieva aicinājums (kur ir mana Ninive?)

Reizēm kādam neveicas. Galīgi neveicas. Droši vien mums visiem ir bijušas tādas dienas, kad nekas neiet kā iecerēts. Viena nelaime seko otrai.

Arī Jonam bija tādas dienas. Dievs aicināja Jonu doties uz Asīrijas galvaspilsētu Ninivi — Israēla visnežēlīgāko ienaidnieku galvaspilsētu, norāt to un paziņot tai, ka tās ļaunie darbi jau nonākuši Dieva vaiga priekšā.

Sludināt ienaidniekam, ka Dievs nav apmierināts ar viņiem? Kas notiks, ja viņi ņems to vērā? Tas bija par daudz prasīts! Tā vietā, lai dotos uz austrumiem uz Ninivi, Jona izvēlējās doties pa jūras ceļu virzienā uz Rietumiem.

Bet tas viss bija tikai lielo bēdu iesākums… Jūrā sacēlās vētra un jūrnieki centās atbrīvoties no kuģa kravas, lai noturētu kuģi virs ūdens. Visbeidzot, lai noskaidrotu stihijas iemeslu, viņi meta meslus un tie norādīja uz Jonu. Jona atzinās savā vainā un kā vienīgo risinājumu piedāvāja izmest viņu pār bortu. Negribīgi, jūrnieki paklausīja un vētra jūrā tūlīt norima.

Bet Jonam ar to viss vēl nebeidzās. It kā tā vēl būtu par maz, liela zivs aprija Jonu. Šķiet, nu gan ir gals, bet nekā. Dīvainā kārtā viņš vēl aizvien ir dzīvs. Mēs tikai savās fantāzijās varam iztēloties, kā Jonam klājās zivs vēderā. Kur viņš tur sēdēja vai stāvēja un ko elpoja.

Esot zivs vēderā, Jona beidzot piesauca Dievu. Šo lūgšanu nevar nosaukt gluži par psalmu — Dieva slavēšanu. Jona gan atzīst Dieva visvarenību un žēlastību, gan arī vaino Viņu visā notikušajā. Beigu beigās Jona solās ar pateicības prieku nest savus solījuma upurus un apliecina Dievu kā savu glābēju. Rezultātā Dievs liek zivij izspļaut, jeb laikam pareizāk būtu teikt — izvemt viņu laukā. Tā nu šķīstais pravietis tagad ir kļuvis ceremoniāli nešķīsts. Kad ūdenszāles un zivs kuņģa saturs nokasīts un noskalots no apģērba un drēbes mazliet apžuvušas, Jonam nekas cits neatliek kā iet uz Ninivi.

Jonas 3:1–10
“Un otrreiz nāca Tā Kunga vārds pār Jonu: “Celies un ej uz lielo pilsētu Ninivi un sludini tai, ko Es tev teikšu!” Tad Jona cēlās un gāja uz Ninivi, kā Tas Kungs bija teicis.
Ninive bija liela pilsēta Dieva priekšā; lai tai apietu apkārt un to kurmet izstaigātu, bija vajadzīgas trīs dienas. Jona iesāka staigāt pa pilsētu un paveica veselas dienas gājumu, viņš sludināja un teica: “Vēl tikai četrdesmit dienas, tad Ninive tiks galīgi nopostīta!”
Tad Ninives ļaudīs radās ticība Dievam, viņi izsludināja gavēni, un liels un mazs uzvilka mugurā maisu. Un, kad tas kļuva zināms Ninives ķēniņam, viņš uzcēlās no sava troņa, novilka savu purpuru, ietērpa savu miesu maisa drānās, sajozās un apsēdās pelnos.
Tad viņš lika Ninivē ar uzsaukumu zināmu darīt: “Pēc ķēniņa un augstāko varas nesēju pavēles stājas spēkā šāds rīkojums: ne cilvēki, ne lopi, ne vērši, ne avis nedrīkst nekādu ēdienu, nedz ēdamo baudīt; lopus nedrīkst dzīt ganos, nedz arī viņus dzirdīt ar ūdeni; bet cilvēki un lopi lai tērpjas maisu drānās un lai jo gauži piesauc Dievu, un lai ikviens atgriežas no sava ļaunā ceļa un no varasdarba, ko tas ar savām rokām dara! Kas gan lai zina? Varbūt Dievam paliek mūsu žēl un Viņš ļaujas novērst Sevi no Savām bargajām dusmām, tā ka mēs nepazūdam!”
Un, kad Dievs redzēja viņu darbus, redzēja, ka viņi atgriezušies no sava ļaunā ceļa, tad Viņam kļuva žēl tā ļaunuma, ko Viņš bija teicies viņiem nodarīt, un Viņš viņiem to nenodarīja.”

Jonas grāmata ir savdabīga ar to, ka tā nerunā daudz par pravietisko vēsti kā tas ir Hozejas vai Jesajas grāmatā, bet par paša pravieša piedzīvoto. Šī grāmata velta maz uzmanības arī Dieva vēsts iemeslam, bet vairāk cilvēka atsauksmei uz Dieva aicinājumu—gan no Dieva aicinātā pravieša, gan no pagānu puses.

Un tā, kad drēbes bija apžuvušas, zivs vēdera smaržas mazliet izvējojušās, Jona devās uz Ninivi. Viņš izpildīs Dieva doto uzdevumu.

Pirmajā dienā viņš dosies uz tirgus laukumu un sludinās tur. Saskaņā ar protokolu, otrajā dienā ārzemju pravietis uzrunās pilsētas koncilu un vecajos. Trešajā dienā, ja palaimēsies, viņu aizvedīs pie Ninives valdnieka un viņš varēs nodot vēsti no Jahves. Tolaik svešzemju pravieši mēdza nest dāvanas ķēniņam un reizēm arī sniedza vēsti no svešzemju dieviem.

Un tā Jona devās ceļā. Viņš nebija priecīgs, bet šoreiz apņēmības pilns izpildīt Dieva doto uzdevumu. Jona sāka sludināt. Vēsts bija ļoti īsa: “Vēl 40 dienas un šī pilsēta būs grauzdiņš!” Vēl 40 dienas un jūsu te vairs nebūs! Te nav neviena cerības vārda. Tā bija “labā vēsts” saskaņā ar Jonu. Šķiet, ka Jona pats priecājās par šo vēsti.

40 dienas. Šim skaitlim ir reliģiska nozīme. 40 dienas Dievs ļāva līt lietum plūdu laikā. 40 gadus Israēls klejoja tuksnesī.¹ 40 dienas Mozus bija Sinaja kalnā. 40 dienas izlūki izlūkoja Apsolīto zemi. 40 dienas Jēzus bija kārdināšanu tuksnesī. Bībelē tas parasti ir laiks, kad jāgaida uz Dieva rīcību.

Ieradies Ninivē, Jona sludināja, ka pēc 40 dienām lielās pilsētas vairs nebūs. Bet arī šeit viņu gaidīja kārtējā neveiksme. Viņš nespēja izpildīt līdz galam pat pirmās dienas protokolu. Ķēniņš uzreiz dzirdēja Jahves vēsti un ļaudis kļuva par Jahves vēstnešiem. Atšķirībā no Jonas, viņi uzreiz atsaucās Dieva vēstij. Ignorējot Jonu, viņi sludināja Dieva pravietisko vēsti cits citam. Jona te bija lieks… Ar smagu zaudējuma apziņu viņš devās prom no pilsētas. Šie elkus pielūdzošie pagāni, Israēla ienaidnieki, bija piesavinājušies viņa amatu, vēsti, un tagad aicināja ikvienu pelnos un maisu drānās nožēlot savus grēkus!²

4. nodaļā lasām, kā Jona apraud savu likteni, kā pārdzīvo par ricinus koka nokalšanu, bet nejūt ne mazāko līdzjūtību pret Ninives iedzīvotājiem. Šeit uzskatāmi atklājas cilvēcisko vēlmju un Dieva gribas kontrasts, cilvēka grēcīgā daba un Dieva žēlastība.

Lai gan Jonas grāmatas centrā ir Ninives pilsētas iedzīvotāju atsaucība Dieva brīdinājumam, pravieša Jonas rīcībā atklājas visas Israēla tautas attieksme pret citām tautām. Kā Dieva izraudzītai tautai viņai bija jābūt par gaismu apkārtējām tautām, jāpriecājas par tai uzticēto misiju ne tikai no savu šauri personīgo interešu loka, bet piepildot dievišķo aicinājumu.

Reiz kāds draugs žēlojās otram: “Jūtos galīgi izdedzis,” uz ko otrs atbildēja: “Tu jau neesi pat iededzies.” Tas noveda pirmo pie viņa paša Ninives. Viņam šķita, ka atlikušas vēl 40 dienas, lai sakārtotu dzīvi un savienotu to ar Dievu.

Droši vien katram no mums mājās pagultē vai durvju priekšā ir paklājiņš. Mēs nepievēršam viņam īpašu uzmanību, bet tur tas ir. Tieši tāpat ir ar mūsu ticību, ar ticības apliecību. Katram no mums ir kāda ticības apliecība. Viena no vispazīstamākajām ticības apliecībām ir Nīkajas ticības apliecība, ko apstiprināja 381. gadā. Šajā ticības apliecībā ir kāds kuriozs. Lai gan Nīkajas ticības apliecība apliecina ticību Trīsvienībai, Jēzus Kristus dievišķumam, Viņa nāvei un augšāmcelšanai, tajā nav ne vārda par Kristus dzīvi un kalpošanu. Varbūt vienīgi tas, ka Viņš ir cietis. Tāpēc ir interesanti, kā savu ticību Dievam izteica Austrumnigērijas Masai cilts kristieši. 1960. gadā vietējā koncilā viņi pieņēma šādu ticības apliecību:

“Mēs ticam vienam Visaugstam Dievam, kas mīlestībā radīja skaistu pasauli. Mēs ticam, ka Dievs atklāja savu labo apsolījumu, sūtot savu Dēlu Jēzu Kristu, cilvēku miesā, no jūdu cilts, trūcībā dzimušu nelielā ciematā, kurš atstāja mājas un vienmēr bija safari ekspedīcijā, darot labu, Dieva spēkā dziedinot ļaudis, mācot par Dievu un cilvēku, un rādot, ka reliģijas būtība ir mīlestība. Viņu nepieņēma viņa paša ļaudis, viņu mocīja un pienagloja rokas un kājas pie krusta, un viņš nomira. Viņš tika apglabāts kapā, bet hiēnas neaiztika viņu un trešajā dienā viņš piecēlās no kapa.”

Kāpēc ir svarīgi, lai dzīves pamatā ir kāda ticības apliecība? Tāpēc, ka tas, kam mēs ticam un kāpēc, nosaka mūsu rīcību, nosaka mūsu vērtību šai pasaulē. Tas nosaka vai mēs dzīvojam pasaulē, kuru paši veidojam, vai arī pasaulē, kuru citi veido priekš mums. Ja mūsu dzīves centrā nav skaidra pārliecība par mūsu ticību — visplašākajā un stratēģiskā nozīmē, tad citi ar prieku domās mūsu vietā un mums nekas cits neatliks kā pieņemt viņu ticību un pārliecību. Kas ir mans aicinājums? Kas ir mūsu kopējais (draudzes) aicinājums? Kas ir mūsu Baznīcas aicinājums?

Kā mēs varam dzīvot ar pārliecību, ka mūsu dzīve, lai cik gara vai īsa tā būtu, būs saskaņā ar Dieva prātu? Kā mēs varam dzīvot kopā ar Dievu visos dzīves straujajos pavērsienos? Dzīvē ir daudz strauju pavērsienu un to apliecina arī Jonas grāmata. Jona dodas uz Taršišu un nonāk Ninivē. Reiz varenais un valdonīgais ķēniņš novelk ķēniņa purpura tērpu, apvelk maisa drānas un apsēžas pelnos. Pat Dievs maina savas domas par pilsētas likteni. Ikviens šajā stāstā maina savas domas, pat Dievs. Ikviens piedzīvo pēkšņu virziena maiņu. Šķiet, ka vispiemērotākā frāze šai grāmatai ir 9. pantā izteiktie vārdi “Kas gan lai zina?”

Tāpēc apzināsimies Dieva vēsti šīs grāmatas lappusēs: Dievs vēlas glābt visus cilvēkus. Un ja tas ir tā, tad iespējams, ka mums vairāk laika jāveltī sarunām ar mūsu ienaidniekiem.

Kur ir mūsu Ninive? — vieta, kur mēs nevēlamies doties, kur mēs nevēlamies dzīvot? Mūsu draudzē viesojās sieviešu cietuma kapelāne Rudīte Losāne. Dievs viņu ir aicinājis doties uz mūsdienu Ninivi — cietumu — un kalpot tur, kur mēs neviens nēvēlamies nokļūt. Dievs viņu ir sūtījis sludināt Dieva vēsti, piedāvāt Dieva žēlastību un piedošanu. Kas ir mūsu Ninive? Varbūt tā ir tālu, bet varbūt mūsu koridora pretējās durvīs vai varbūt pat vēl tuvāk? Kā mēs varam dzīvot saskaņā ar Dieva prātu un izpildīt savu aicinājumu?

1 http://www.sermoncentral.com
2 http://www.theotrek.org/sermons