Pārdomas Adventa trešajā nedēļā

Cerības Dievs,
Tu aicini mūs atgriezties no savtības trimdas
Tavas taisnības brīvībā,
Tavas mīlestības dziedināšajā balzāmā
un dalīšanās priekā ar citiem.
Stiprini mūs līdzdalībai Tavā svētajā darbā
Lai mēs kļūtu draugi svešiniekiem un likteņa pabērniem,
Ceļabiedri tiem, no kuriem citi novēršas,
Lai mēs kļūtu par prieku tiem, kam sagrauzta sirds.
Mēs to lūdzam Jēzus Kristus vārdā. Āmen.

Turpinās Adventa gaidīšanas laiks. Tas ir laiks, kad mēs atceramies Jēzus Kristus ienākšanu šajā pasaulē. Tas ir laiks, kad mēs pārdomājam Viņa misiju un kalpošanu, kad Dievs vispilnīgāk atklāja Sevi Jēzū Kristū.

Ziemas vakars

Jesajas 61:1-4, 8-11

Dieva Tā Kunga Gars ir pār mani, jo Tas Kungs mani svaidījis sludināt nelaimīgajiem prieka vēsti, mani sūtījis dziedināt sagrauztas sirdis, pasludināt apcietinātiem atsvabināšanu un saistītiem pilnīgu brīvību, pasludināt Tā Kunga žēlastības gadu un mūsu Dieva atmaksas dienu un iepriecināt visus noskumušos; tiem, kas skumst Ciānas dēļ, dāvāt galvas rotu pelnu vietā, prieka eļļu sēru drēbju vietā, svētku drānas noskumuša gara vietā, lai viņus varētu saukt par taisnības kokiem, kas Tā Kunga dēstīti Viņam par godu. Viņi liks atzelt vecajām posta vietām, uzcels, kas agrākos laikos sagrauts, atjaunos izpostītās pilsētas, kas jau no cilšu ciltīm bijušas pamestas postā.

(…) jo Es, Tas Kungs, mīlu taisnību un ienīstu laupījumu; Es tiem došu viņu algu pēc taisnības un derēšu ar tiem mūžīgu derību. Un viņu dzimums būs pazīstams ļaužu starpā un viņu pēcnācēji tautu vidū. Visi, kas viņus redzēs, tos pazīs un atzīs, ka viņi ir Tā Kunga svētīts dzimums.

Es priecājos lielā priekā par To Kungu, mana dvēsele ir līksma par manu Dievu! Jo Viņš mani ģērbj pestīšanas drēbēs un mani apsedz ar taisnības apsegu kā līgavaini, kas sev uzliek priestera cepurei līdzīgu galvas rotu, un kā līgavu, kas mirdz un lepojas savu aplikto rotu košumā.

Jo, kā zeme izdod savus augļus un kā dārzs liek sazelt saviem dēstiem, tā Tas Kungs liks zelt taisnībai un slavai visu tautu priekšā.

Šis teksts raksturo Jēzus kalpošanu, Viņa misiju. Bieži vien mēs domājam par pestīšanu kā par pārcelšanos no šīs zemes uz Debesīm. Nāks Kristus un paņems mūs uz Debesīm. Tomēr šī rakstvieta runā par pestīšanu kā par citu dzīves kvalitāti šeit un tagad, kas atspoguļo Dieva vēlmi izveidot citādāku cilvēku sabiedrību.

Šīs nodaļas vēsts pamatā ir jubilejas gads, kas aprakstīts 3. Mozus 25. nodaļā, kur dienaskārtībā ir pagātnes kļūdu un dažādu likstu novēršana.

Ja šajā nodaļā Jesaja apraksta pestīšanu, kāda tā izskatās, raugoties no Dieva skatu punkta, tad kādai vajadzētu būt draudzes misijai, kas atbilst Dieva izstrādātajam pestīšanas plānam?

Pirmām kārtām mums jāpievērš uzmanība tiem, kas šeit nosaukti vārdā — nelaimīgajiem, tiem, kam sagrauzta sirds, apcietinātiem, saistītiem un visiem, kam noskumis gars. Šī rakstvieta atklāj Dieva īpašās rūpes par sociāli mazākaizsargāto sabiedrības slāni. Lai piedalītos Dieva atjaunošanas misijā, mēs tiekam sūtīti pie tiem, kam visvairāk nepieciešam dzirdēt, ka Dievs nav viņus aizmirsis un atlīdzinās viņu zaudējumus.

Mūsu misija nav tik daudz tas, ko mēs dodam—ziedojot naudu vai sūtot misionārus—cik tas, kas raksturo mūs kā Dieva ļaudis, kuri dzīvo, lai “sludinātu nelaimīgajiem prieka vēsti, sūtītu dziedināt sagrauztas sirdis, pasludinātu apcietinātiem atsvabināšanu un saistītiem pilnīgu brīvību, lai pasludinātu Tā Kunga žēlastības gadu un mūsu Dieva atmaksas dienu un iepriecinātu visus noskumušos.” Vai mēs saskatām šeit savu misiju un saskatām šeit sevi? Otrkārt, mūsu misija ir devusi rezultātus, ja “Visi, kas viņus redzēs, tos pazīs un atzīs, ka viņi ir Tā Kunga svētīts dzimums.” (9. p.)

Atjaunotais Israēls, Dieva ļaudis, kas dzīvo kā jubilejas gada sabiedrība, būs kā Dieva svētības redzama zīme visām apkārtējām tautām, kā sakramentāls tēlojums mērķim, uz ko tas norāda—tas ir, uz pestīšanu. Piedalīties šajā misijā nozīmē dzīvot kā labās vēsts, atbrīvošanas, taisnības un mierinājuma ļaudīm tā, ka apkārtējie jūs ievēro un sajūt Dieva pievilcību.

Reiz kāds mācītājs, kad viņu pārcēla uz citu draudzi, jaunajā draudzē runāja ar draudzes locekļiem par misijas darbu. Viņš juta negatīvo noskaņojumu draudzē un tāpēc draudzes sapulcē uzdeva jautājumu: cik no jums pēdējo 10 gadu laikā ir atveduši sev līdzi kādu cilvēku uz baznīcu? Bēdīgi, bet neviens nepacēla roku. Kādi iemesli? Draudzes locekļi bija kļuvuši tik negatīvi un kritizējoši, ka neviens normāls cilvēks negribēja būt kopā ar tādiem!

Tik ilgi, kamēr mūs pasaule pazīs kā ļaudis, kas tiesā, nosoda, savstarpēji karo un izslēdz no sava vidus, draudze nespēs izpildīt savu uzdevumu, neskatoties cik dāvanas vai ziedojumus tā dos vai cik evaņģēlistus tā sūtīs. Cik atšķirīga no tā ir Jesajas vēsts un Jēzus kalpošana!

Dzīvojot šajās adventa laikā, domāsim ne tikai par to, ka Jēzus nāca uz šo pasauli, un nāks vēlreiz, bet kāpēc Viņš nāca—lai paziņotu par jubilejas gada sākumu, kam nav gala. Ko tas nozīmē mums kā draudzei? To atrodam, lasot Lūkas evaņģēlija 4:14–30. Šī ir interesanta rakstvieta. Kamēr Jēzus lasīja Jesajas grāmatu, ir teikts, ka “visi Viņam piebalsoja un brīnījās par žēlastības vārdiem, kas nāca pār Viņa lūpām.” Visi priecājās par Dieva vārdu, par žēlastību.

Bet tad Jēzus skaidroja šo rakstvietu. Vispārējo kategoriju vietā — apspiesto un sagrauzto siržu un gūstekņu vietā — Viņš norādīja uz Dieva žēlastības plašumu un nosauca konkrētus cilvēkus, kas saņēma Dieva žēlastību. Un tad ir teikts, ka “to dzirdēdami, visi sinagogā tapa dusmu pilni un cēlās un izdzina Viņu no pilsētas ārā līdz kalna malai, uz kura pilsēta bija celta, lai nogāztu To zemē.” Draudze ienīda ne tikai Jesajas rakstīto vēsti, bet arī to, kas to uzdrīkstējās lasīt… Kā šī vēsts šodien skan mums? Vai mēs varam ievietot šajos Jesajas vārdos konkrētu cilvēku vārdus, vai arī mēs labprātāk nodziedam dažas Ziemassvētku dziesmas? Cik atšķirīga ir Bībeles Ziemassvētku vēsts no tās, ko piedāvā pasaule un — jā, pat kristīgā tradīcija!

Kas notiktu, ja mēs uzdrīkstētos šodien nosaukt konkrētus vārdus, konkrētus cilvēkus, kam atteiktas privilēģijas un palīdzība? Kurus sabiedrība un varbūt arī baznīca uzskata par “savādiem” vai “nepareiziem”? Vai Jesajas sludinātie vārdi nav domāti tieši viņiem? Vai mēs varam uzskatīt sevi par vēstnešiem un priesteriem, kas sūtīti tieši viņiem? Jo tieši šiem cilvēkiem ir jādzird prieka vēsts, ka Dievs viņus nav aizmirsis, ka Dievs nav viņus atstājis, ka Dievs atjaunos viņu zaudējumus!

Šajā Jesajas tekstā ir vairākas balsis. No 1. panta līdz 4. pantam ir pravieša balss, tad no 8. līdz 9. pantam runā Dievs, un no 10. līdz 11. pantam skan Ciānas balss. Pirmajā pantā lietotais vārds “atsvabināt” (ebr. deror), citviet Bībelē lietots, lai apzīmētu vergu atbrīvošanu sabata gadā, tam radnieciskais vārds akadiešu valodā apzīmē atbrīvošanu no nodokļiem. Līdz ar to “atsvabināšana” par ko šeit runā Jesaja, ir vairāk nekā tikai politiska vai ekonomiska brīvība, te ir runa par visas sabiedrības pārkonfigurēšanu. Ir runa par jaunas sabiedrības izveidi, kas rūpējas cits par citu, kur atklājas Dieva valstības pamatprincipi.

Kā Ciāna tiek apģērbšana jaunās drānās, tā visu pasauli aptver jauna dzīvība. Auglības atjaunošanās ērkšķu un dadžu vietā nozīmē taisnības atgriešanos uz zemes. Dievs ir iestādījis pestīšanas un taisnības stādu, un tas dzen asnus un pārtop par kuplu dārzu.

“Lieciet mirgot, jūs debesis, no augšas svētībai, un mākoņi lai izlej taisnību pār zemi! Lai zeme atver savu klēpi, lai uzplaukst pestīšana, un lai tai līdzi izaug taisnība! Es, Tas Kungs, pats to tā esmu radījis.” (Jesajas 45:8)

Vai Dieva Tā Kunga Gars ir tikai uz Jesajas un Jēzus, vai arī uz mums? Pārdomāsim, kas mums katram jādara, lai Dievs varētu ienākt mūsu un mūsu līdzcilvēku dzīvē un lai varētu pārmainīt pasauli caur mums. Kaut vai ar vienu nelielu dāvanu tam, kam tā patiesi nepieciešama. Āmen.

* * *
Augstais Dievs,
Kas stiprini tos, kas paguruši,
Kas dari bagātus nabagos
Un dāvā cerību tiem, kas dzīvo bailēs un izmisumā.
Uzlūko mūsu vajadzības šodien.
Palīdzi mums būt pateicīgiem par Tevis sagādāto pestīšanu
Un dari mūs uzticamus Tavā kalpošanā:

“Kungs, dari mani par Sava miera nesēju.
Kur ir naids, ļauj man sēt mīlestību,
Kur aizvainojums, — piedošanu,
Kur šaubas, — nes savu ticību.
Kur izmisums, — cerību.
Kur tumsa, — nes gaismu.
Un kur bēdas, — nes līksmību.
Dievišķais Kungs, dari tā, lai mana vēlme būtu
Nevis saņemt mierinājumu, bet gan mierināt,
Nevis tikt saprastam, bet saprast,
Nevis tikt mīlētam, bet mīlēt.
Jo iegūstam mēs dodot,
Žēlojot tiekam apžēloti
Un mirstot sev, dzimstam mūžīgai dzīvībai.” (Sv. Francisks)

Dāvā savu žēlastību tā dzīvot un strādāt kopā ar Tevi līdz mūsu Kunga Jēzus Kristus atnākšanai.

Kategorijas: Dievkalpojumi, Mācītāja viedoklis, Svētrunas. Ielieciet grāmatzīmi permalink.