Avots

Jāņa ev. 2:1–11

1 Trešajā dienā bija kāzas Galilejas Kānā, un Jēzus māte bija tur. 2 Arī Jēzu un viņa mācekļus uzaicināja uz kāzām.
3 Kad pietrūka vīna, Jēzus māte viņam sacīja: Tiem nav vīna. 4 Tad Jēzus viņai atbildēja: Sieviete, kāda man daļa par to? Mana stunda vēl nav atnākusi. 5 Viņa māte sacīja kalpotājiem: Ko vien viņš jums saka, to dariet!
6 Tur bija nolikti seši akmens trauki ūdenim, pēc jūdu šķīstīšanās paražas, katrs no tiem divi vai trīs mēru tilpumā. 7 Jēzus viņiem sacīja: Piepildiet traukus ar ūdeni! Un viņi tos piepildīja līdz pat malai. 8 Tad viņš tiem sacīja: Tagad smeliet un nesiet mielasta pārraugam. Un viņi to aiznesa.
9 Kad mielasta pārraugs bija nobaudījis ūdeni, kas bija tapis par vīnu, – viņš nezināja, no kurienes tas ir, bet kalpotāji, kas ūdeni bija smēluši, to zināja, – tad mielasta pārraugs sauc līgavaini 10 un viņam sacīja: Ikviens cilvēks vispirms liek priekšā labo vīnu, un, kad viesi ieskurbuši, tad sliktāko, bet tu esi pataupījis labo vīnu līdz šim.
11 Tā Galilejas Kānā Jēzus sāka darīt zīmes, atklādams savu godību, un viņa mācekļi ticēja viņam.

Kāzās Kānā laikam ir visslavenākais evaņģēlijos aprakstītais notikums (lai arī to pieminējis tikai Jānis). Šis notikums iesākas tik skaisti — ar kāzām. Droši vien mēs visi esam bijuši kāzās. Ja vēl ne savās, tad draugu vai radu kāzās noteikti. Tas ir skaists notikums. Mēs zinām, ka tolaik nebija medusmēnesis, bet kāzas parasti svinēja septiņas dienas līgavaiņa namā.

Bet kā jau katrās kāzās, arī šajās kaut kas sagāja greizi. Galīgi greizi. Tekstā nav teikts, cik dienas bija pagājušas kopš kāzu sākuma, kad notika kaut kas neiedomājams — kāzu rīkotājiem pietrūka vīna. Tuvo Austrumu kontekstā tas nozīmētu apkaunojumu uz visu mūžu! Visi kāzu viesi gadiem ilgi atcerētos šīs kāzas un smīkņātu par tām — “viņiem pietrūka vīna.” To pamana Jēzus māte un saka Jēzum: “Tiem nav vīna.”

Jēzus viņai atbildēja: Sieviete, kāda man daļa par to? Mana stunda vēl nav atnākusi.
Vai nav dīvaina atbilde? Vai Jēzu nezina, ko tas nozīmē jaunajam pārim? Vai viņu neinteresē mūsu likstas? Šķiet, atslēga Jēzus šķietamai vienaldzībai ir atrodama Viņa vārdos “Mana stunda vēl nav atnākusi.” Jāņa evaņģēlijā laikam ir ļoti liela nozīme. Viss laiks ir Dieva pārziņā un kontrolē. Un tomēr šķiet, ka reizēm cilvēkiem izdevās pierunāt Jēzu mainīt plānus. To redzam Jēzus sarunā ar grieķu sievieti Tīras apgabalā (Mk. 7:24–30), to redzam šeit kāzās. Jēzus māte viņam sacīja: “Tiem nav vīna.”

Viņa raudzījās uz Jēzu un bija pārliecināta, ka Jēzus var un viņam ir kaut kas jādara lietas labā. Kad mēs raugāmies uz ļaužu vajadzībām, vai arī mēs nevaram nākt ar lūgumu pie Jēzus, kurš nāca, lai mums būtu dzīvība un pārpilnība? (Jņ. 10:10). Pasaulē, kur vēl tik daudziem cilvēkiem (pat tepat Latvijā!) vakarā jāsaka bērniem — “mums šovakar nav ko ēst” — kāpēc tā stunda vēl nav atnākusi? Lai arī kā mēs necenstos izdibināt Dieva rīcību, mēs varam nākt pie Viņa ar lūgumu: “viņiem nav.”

Bet Jēzus negribēšana rīkoties ir puse no problēmas. Otra puse ir Jēzus mātes lūgums, kas liek Jēzus rīkoties tik dāsni. Jo būtībā viņai tas rūpēja pirms tas rūpēja Jēzum. Lai arī Jāņa evaņģēlijā viss ir Tēva ziņā un rokās, nevar nepamanīt to, kā šī situācija attīstās:
— “Tiem nav vīna.”
— “Sieviete, kāda man daļa par to?”
— “Ko vien viņš jums saka, to dariet!”
— “Piepildiet traukus ar ūdeni!”
Kas lika Jēzum rīkoties? Tas laikam paliks noslēpums. Bet šeit redzam, ka godīgs cilvēka lūgums, kas nāk no sirds, reizēm maina Dieva plānus.

Šis notikums aino arī cilvēka atsaucību Dieva pavēlēm un kas no tā iznāk. Bībelē teikts: “Un viņi tos piepildīja līdz pat malai.” Reizēm es domāju, kā būtu bijis, ja šie kalpi būtu piepildījuši traukus mazliet pāri pusei, nevis līdz malām? Katra ūdens trauka tilpums bija vismaz 75 litri, tātad, kopā ap 450 litru.

Kad viss top jauns…
Jēzus pirmā zīme ir Kānās, kas ir padsmit kilometrus uz ziemeļiem no Nācaretes. Interesanti, ka šī sadaļa Jāņa evaņģēlijā iesākas un noslēdzas ar Kānu Galilejā. Starp šiem diviem notikumiem Kānas pilsētiņā jeb ciematā Jēzus pārvērš ūdeni vīnā, paskaidro, ka Viņa miesa ir jaunais templis (2:13–35), izaicina Nikodēmu piedzimt no augšienes (3:1–21), piedāvā dzīvo ūdeni sievietei pie akas Samarijā (4:1–42), un atgriežas Kānā, lai dziedinātu mirstošo galminieka dēlu (4:43–54).

Ūdens, templis, vējš, dzimšana, veca aka — Jēzus visam piešķir jaunu nozīmi. Seši ūdens trauki atklāj vecās reliģijas tukšo formu, kam trūkst satura. Tajos ir tikai ūdens. Drīz Jēzus to pārvērtīs par tik lielu daudzumu vīna, ka kāzu visiem tas nekad nebeigsies. Viņiem ir pārpilnība. Šo trauku patiesais nolūks būs piepildīts. Vīns Bībelē ir eshatoloģisks labklājības un pārticības simbols. (Amosa 9:13; Joēla 4:18). Jānis raksta, ka ūdens pārvēršana vīnā bija “zīme”, kas norādīja uz to, kas ir Jēzus. Zīmes nozīme ir norādīt uz kaut ko tālāk aiz sevis, norādīt uz Kristu. Rezultāts ir tāds, ka daži redz to, saprot un sāk ticēt.

Bet šodien šis notikums Kānā daudziem liek saraukt uzacis. Mēs neesam pieraduši, ka mūsu problēmas atrisinās ar brīnumu starpniecību. Piemēram, diezin vai kāds tic un cer, ka dabasgāzes sadārdzināšanās dēļ mums ūdens mucās pārvērtīsies sašķidrinātā dabasgāzē. Tā tas nav šodien un tā nebija arī toreiz.

Ievērojiet, kad mielasta pārraugs bija nobaudījis ūdeni, kas bija tapis par vīnu, – viņš nezināja, no kurienes tas ir, — viņš neteica: “Jauki, kāds brīnumdaris ir pārvērtis ūdeni vīnā. Tā tas bieži notiek.” Viņš ir pārliecināts, ka līgavainis ir atnesis vīnu no saviem krājumiem, kas tam bija, tikai viņš nesaprot, kāpēc viņš ir taupījis tik labu vīnu vēlākam laikam. Tas norāda, ka arī šodien mēs varam neievērot daudzas lietas, kas būtībā ir Dieva brīnums. Tikai Jēzus mācekļi zināja, ka Jēzus ūdeni to pārvērta vīnā, un sāka ticēt Viņam.
Mielasta pārraugs atzīst, ka vīns tiešām ir labs, bet nezina, ka tā avots ir Jēzus, un ka tas norāda uz Dieva žēlastību. Tāpat arī mēs bieži vien dzīvē varam atzīt labas lietas, neatskārstot, no kā tas viss nāk. Pārraugs arī atzīst, ka viesiem ieskurbstot, viņu spēja atpazīt labo vīnu no parastā, mazinās. Tas norāda, ka mēs varam notrulināt gan savu fizisko, gan garīgo uztveri tā, ka vairs neatšķiram labo no sliktā. Bet te ir vēl viena mācība — netiekties tikai pēc labām un vēl labākām lietām dzīvē, bet tiekties pēc visu šo labo lietu Avota — pie Jēzus Kristus!