Pateicības dziesma (118. Psalms)

Viena no rakstvietām, kuru bieži citē, pieminot Lielo sabatu (dienu pirms Kristus augšāmcelšanās), ir 118. psalms, kas apraksta svētku procesiju, kas ar ķēniņu priekšgalā dodas uz Templi un apstājas pie altāra Tempļa pagalmā. Mēs lasām, kā ķēniņš par panākumiem kaujā pateicas Dievam. Atbildot valdniekam, arī tauta par sava ķēniņa uzvaru pateicas Dievam. Ķēniņš tuvojas Tempļa vārtiem un lūdz atļauju ieiet pa tiem, lai pateiktos Dievam (19. pants). Šeit ķēniņš pirmo reizi uzrunā Dievu tiešā veidā, pateicoties par atbildētām lūgšanām (5. pants) un par sargāšanu no viņa ienaidniekiem (14. un 21. panta beigas).

Ķēniņam atbild dievlūdzēju koris (22.–24. pants) ar vārdiem, kas ir pravietojums par Jēzu, kas pieminēti trīs evaņģēlijos, Apustuļu darbos un 1. Pētera vēstulē: “Akmens, ko namdari nometuši pie malas, ir kļuvis par stūra akmeni. Tas ir Tā Kunga darbs, un tas ir brīnums mūsu acīs. […] Teiciet To Kungu, jo Viņš ir mīlīgs; tiešām, Viņa žēlastība paliek mūžīgi!” (Ps. 118:22–23, 29).

Saskaņā ar Mišnu, šo psalmu lasīja būdiņu svētkos un Pashā svētkos. Šajos svētkos ļaudis ne tikai atskatījās uz notikumiem, kas izveidoja Israēlu kā Dieva tautu, bet saskatīja tajos arī Israēla glābšanas paraugu nākotnē. Tāpēc nav pārsteigums, kad jau agrīnā kristīgā tradīcija saista 118. psalmu ar Jēzus pēdējiem Pashā svētkiem Jeruzalemē. Visi četri evaņģēliji citē Ps. 118:25–26 “Ozianna Dāvida dēlam, slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā!” saistībā ar triumfālo iejāšanu Jeruzalemē, kas noslēdzas Tempļa pagalmos (Mt. 21:9-12; Mk. 11:9-11; Lk. 19:37-45; Jņ. 12:12-13; salīdzini ar Lk. 13:35; Mt. 23:39).

Marks un Matejs (Mt. 26:30 un Mk. 14:26) piemin, ka pēc Vakarēdiena Jēzus kopā ar mācekļiem dziedāja pateicības dziesmu. Ja saistām to ar rabīnu tradīciju Pashā svētku mielasta laikā dziedāt 118. psalmu, mums rodas iespēja dzirdēt no Jēzus mutes atskanam ķēniņa vārdus

“Tas Kungs ir ar mani, es nebīstos nenieka. Ko cilvēki man darīs?” (Ps 118:6, tie atkārtojas arī Ebr. 13:6 un Rom. 8:31).
“Es nemiršu, bet dzīvošu un sludināšu Tā Kunga darbus.” (Ps. 118:17)

Vai mācekļi dzirdēja šos vārdus no Jēzus lūpām? Mēs nezinām. Tomēr mēs zinām, ka tieši šajā psalmā Jēzus mācekļi saskatīja sava Kunga attaisnošanu, Dievam augšāmceļot Viņu no mirušiem2 un padarot Viņu par stūra akmeni jaunajā templī, kuru Dievs ceļ no dzīviem akmeņiem, no tiem, kas tic Viņam (1. Pētera 2:4–8 un Ef. 2:19–22).

Kad mēs patiesi pieminam Lieldienas kā Jēzus nāves un augšāmcelšanās piemiņu — gan visā tās mulsinošajā traģiskajā tumsā, gan augšāmcelšanās spožumā — mēs svinam un no jauna pasludinām, ka tas ir Tā Kunga darbs, tas ir brīnums mūsu acīs un Viņa žēlastība paliek mūžīgi! Šādi raugoties, klusā sestdiena ir visadventistiskākā no visām septītajām dienām. Iemūžinot pestīšanas vēstures centrālo notikumu, tas iesākas ar dziļu sarūgtinājumu, ar rūgtu vilšanos, bet tad turpinās Jēzus atnākšanas gaidās, gaidot visu laikmetu ticīgo augšāmcelšanos, kuru Jēzus ir apsolījis un kuru Viņš inaugurēja ar savu augšāmcelšanos no mirušiem. Nekad nezaudēsim šo cerību uz mūžīgo dzīvību Jēzū Kristū. Āmen.