Rakstvieta: Mk. 8:22–9:1
22 Viņi nāk uz Betsaidu. Tad tie Viņam pieved kādu neredzīgu un Viņam lūdz, lai Viņš to aizskartu. 23 Un Viņš, neredzīgo pie rokas ņēmis, to izveda ārā no ciema un spļāva viņa acīs, uzlika tām rokas un tam jautāja: “Vai tu ko redzi?” 24 Un, acis pacēlis, tas sacīja: “Es redzu cilvēkus, kokiem līdzīgus, staigājam.”
25 Tad Viņš atkal uzlika rokas uz viņa acīm, un tas ieraudzīja gaismu un tapa atkal vesels un redzēja visu pilnīgi skaidri. 26 Un Viņš to sūtīja mājās, sacīdams: “Neej ciemā.”
27 Un Jēzus un Viņa mācekļi izgāja uz Filipa Cēzarejas ciemiem un vaicāja Saviem mācekļiem ceļā, tiem sacīdams: “Ko ļaudis saka Mani esam?” 28 Bet tie Viņam atbildēja, sacīdami: Tu esot Jānis Kristītājs; un citi: tu esot Ēlija; vēl citi: viens no praviešiem.
29 Un Viņš tiem sacīja: “Bet jūs, ko jūs sakāt Mani esam?” Bet Pēteris, atbildēdams uz to, sacīja: “Tu esi Kristus.” 30 Un Viņš tiem stipri piekodināja, lai nevienam par Viņu neko nesaka.
31 Un Viņš sāka tos mācīt, ka Cilvēka Dēlam daudz būs ciest un vecaju un augsto priesteru, un rakstu mācītāju atmestam tapt, un tapt nokautam un pēc trim dienām augšāmcelties. 32 Un Viņš runāja šo vārdu pilnīgi atklāti. Un Pēteris, Viņu savrup vedis, iesāka Viņu apsaukt.
33 Bet Viņš, atgriezdamies un Savus mācekļus uzlūkodams, apsauca Pēteri, sacīdams: “Atkāpies no Manis, sātan! Jo tu nedomā pēc Dieva, bet pēc cilvēku prāta.” 34 Un, pieaicinājis ļaudis līdz ar Saviem mācekļiem, Viņš uz tiem sacīja: “Kas Man grib nākt pakaļ, tas lai aizliedz pats sevi, lai ņem savu krustu un lai staigā Man pakaļ. 35 Jo, kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs; un, kas savu dzīvību zaudē Manis un evaņģēlija dēļ, tas to izglābs.
36 Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš iemanto visu pasauli un zaudē savu dvēseli? 37 Jeb ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu?
38 Jo, kas Manis un Manu vārdu dēļ kaunas šai laulību pārkāpējā un grēcīgā ciltī, tā paša dēļ arī Cilvēka Dēls kaunēsies, kad Viņš nāks ar svētiem eņģeļiem Sava Tēva godībā.” 1 Un Viņš uz tiem sacīja: “Patiesi Es jums saku: daži no tiem, kas še stāv, nāvi nebaudīs, pirms tie nebūs redzējuši Dieva valstību ar spēku nākam.”
Izklāsts
Marka ev. 8. nodaļā sākas Jēzus ceļš uz Jeruzālemi, uz Golgātas krustu. Mācekļi iet kopā ar Jēzu gar Galilejas jūras krastu, Betsaidā Jēzus dziedina kādu aklo un tad no Betsaidas viņu ceļš ved 39 km uz ziemeļiem, uz augstāko punktu Filipa Cēzarejas ciematā, Hermona kalna pakājē, aptuveni 350 metrus virs jūras līmeņa. No šejienes skaidrā dienā paveras skats uz Jardānas ieleju, kuras dienvidgalā ir Jeruzaleme.
Kāpēc Jēzus ved mācekļus aptuveni 40 km tālu prom no Israēla pilsētām pagānu apdzīvotā teritorijā? Šeit, tālu prom no pūļa un pastāvīgas svešu ļaužu klātbūtnes, Jēzus vēlas uzdot mācekļiem vissvarīgāko jautājumu. Bet vispirms Viņš uzdod aplinkus jautājumu: “Ko ļaudis saka Mani esam?” Mācekļi Viņam atbildēja: “Tu esot Jānis Kristītājs; un citi: tu esot Ēlija; vēl citi: viens no praviešiem.”
Tad Jēzus uzdod vissvarīgāko jautājumu: “Bet jūs, ko jūs sakāt Mani esam?” Pēteris visu mācekļu vārdā atbild: “Tu esi Kristus.” Jēzus mācekļiem stipri piekodināja, lai nevienam par Viņu neko nesaka.
Jēzus ir apmierināts ar šo atbildi. Būdami liecinieki neskaitāmiem brīnumiem un dziedināšanām, ejot kopā ar savu Kungu, mācekļi beidzot ir sapratuši, kas Viņš patiesībā ir. Jēzus var pāriet pie nākamā mācekļu apmācības posma — sākt skaidrot, ko nozīmē būt Kristum jeb Mesijam.
31 Un Viņš sāka tos mācīt, ka Cilvēka Dēlam daudz būs ciest un vecaju un augsto priesteru, un rakstu mācītāju atmestam tapt, un tapt nokautam un pēc trim dienām augšāmcelties. 32 Un Viņš runāja šo vārdu pilnīgi atklāti.
Un Pēteris, Viņu savrup vedis, iesāka Viņu apsaukt. 33 Bet Viņš, atgriezdamies un Savus mācekļus uzlūkodams, apsauca Pēteri, sacīdams: “Atkāpies no Manis, sātan! Jo tu nedomā pēc Dieva, bet pēc cilvēku prāta.”
Šeit atklājas, ka atpazīt Jēzu vēl nav pietiekoši. Atskārst, ka Viņš ir Mesija, nav gana. Ja tu esi Mesijas māceklis, tad Jēzus sagaida no tevis daudz vairāk nekā ticību tam, kas Viņš ir.
“Sendvičs”
Marka evaņģēlijs ir slavens ar iestarpinājumiem. 8. nodaļa iesākas ar stāstu par 4000 ļaužu paēdināšanu ar 7 maizēm. Tad viņi dodas laivā uz otru krastu, kur farizeji taujā Jēzu pēc zīmes. Jēzus, sirdī noskumis, paziņo, ka nekādu zīmi viņi neredzēs, un kopā ar mācekļiem laivā atkal dodas uz otru krastu. 14. pantā Marks raksta “Un tie bija aizmirsuši maizi ņemt līdzi, un tiem vairāk nebija kā viena maize vien pašiem klāt laivā.” Daži Bībeles komentētāji šo Marka piezīmi uztver kā humoru — vienīgā maize, kas mācekļiem bija laivā, bija pats Kungs Jēzus Kristus, kas iepriekš ar piecām maizēm bija pabarojis 5000 un tad ar septiņām maizēm 4000 ļaužu.
Izmantojot šo situāciju, Jēzus brīdina mācekļus uzmanīties no farizeju rauga un no Hēroda rauga. Mācekļi domā, ka Jēzus to sacījis, jo tie aizmirsuši paņemt līdzi maizi. Jēzus norāj viņus:
“Ko jūs runājat, ka jums maizes nav? Vai jūs vēl nemanāt, nedz noprotat? Vai jums sirds vēl ir apcietināta? Jums ir acis, bet jūs neredzat; jums ir ausis, bet jūs nedzirdat?”
Jēzus šeit 17. un 18. pantā citē Jer. 5:21. Tas nenozīmēja tikai izsaukties, cik akli ir mācekļi. Citāts no Jeremijas grāmatas izsaka brīdinājumu, ka viņi ir uz tā paša ceļa, uz kura bija tauta pravieša Jeremijas dienās. Tāpat kā tolaik reliģiozie ļaudis bija aizņemti ar sava svētuma spodrināšanu un politiķus rūpēja karjeras kāpnes un savs labums. Neviens sabiedrībā nepievērsa uzmanību netaisnībai un ļaunumam, līdz Dievam neatlika nekas cits kā nodot šos ļaudis svešinieku rokās. Būtībā viņi jau pielūdza citus dievus un Dievs tad atļāva šiem dieviem valdīt pār viņiem.
Farizeju lūgumā pēc zīmes Jēzus saskatīja to pašu aklumu. Ne 5000 ļaužu paēdināšana, ne dziedināšanas, ne 4000 ļaužu paēdināšana farizejiem neko neizteica, viņi atsacījās ticēt skaidrām Dieva klātbūtnes liecībām un jautāja pēc vēl kādas zīmes. Jēzus brīdināja savus mācekļus no tā.
Akluma dziedināšana I
Tad seko iestarpinājums — aklā vīra dziedināšana. Jēzus paņem aklo pie rokas un izved ārpus Betsaidas, tur spļauj viņam acīs un rokas uzlicis, jautā: “Vai tu ko redzi?”
Acis pacēlis, tas sacīja: “Es redzu cilvēkus, kokiem līdzīgus, staigājam.”
Tad Viņš atkal uzlika rokas uz viņa acīm, un tas ieraudzīja gaismu un tapa atkal vesels un redzēja visu pilnīgi skaidri. Un Viņš to sūtīja mājās, sacīdams: “Neej ciemā.”
Aklajam vīram redze atgriezās pakāpeniski. Vispirms viņš redzēja neskaidrās kontūrās. Jēzus atkal pieskārās viņam un vīrs redzēja visu pilnīgi skaidri. Ar šo notikumu Marks skaidro kā pamazām izgaismojās mācekļu izpratne par Kristu.
Gan stāstā par aklā vīra dziedināšanu, gan stāstā par Jēzus sarunu ar mācekļiem Filipa Cēzarejas ciematā ir vairākas paralēles. Jēzus izved aklo no pilsētas, tāpat Viņš izved mācekļus no ļaužu pulkiem pie Galilejas jūras. Abos gadījumos Viņš pavēl nevienam nestāstīt par notikušo. Un abos gadījumos pa vidu ir divpakāpju apgaismības iegūšana. Aklais redz cilvēkus, bet neskaidri, tie izskatās pēc staigājošiem kokiem. Ļaudis raugās uz Kristu, bet saskata Viņā tikai kādu pravieti.
Kāds bija Jēzus?
Starp citu, šeit mēs redzam, kā Jēzu uztvēra Viņa laikabiedri. Raugoties uz Jēzu un klausoties Viņa runās, ļaudis neattēloja Viņu ar svētsvinīgu seju maigi raugoties pie krūtīm piekļautam jēriņam. Aizmirstiet šādas glezniņas! Lasiet Bībeles liecības par Jāni Kristītāju, kas norāja Herodu laulības pārkāpšanā, lasiet par Eliju, kas norāja ķēniņu un tautu atkrišanā no patiesā Dieva, lasiet par pārējiem praviešiem, kas bezbailīgi aicināja uz patiesu dievbijību un taisnīgu rīcību pret sabiedrības zemāko šķiru. Tautā Jēzus līdzinājās šiem personāžiem. Kāds ir Jēzus portrets mūsu domās?
Akluma dziedināšana II
Tad, līdzīgi kā otrreiz pieskaroties aklajam vīram, Jēzus jautā mācekļiem: “Bet jūs, ko jūs sakāt Mani esam?” Beidzot mācekļu acis atveras! Atceroties tūkstošiem ļaužu paēdināšanu un daudzās dziedināšanas, viņi saskata Jēzū Mesiju. Pēteris izsaka visu mācekļu domas: “Tu esi Kristus.” Tas nozīmē, ka Jēzus sludinātajai Dieva valstībai mācekļi ir atraduši ķēniņu Kristus personā.
Un tomēr Jēzus nerīkojās saskaņā ar ļaužu ilgām. Ļaudis gaidīja Mesiju un bija sagatavojuši viņam trīs grūti paveicamus uzdevumus:
- Mesijam ir jāuzceļ un jāšķīstī templis;
- Jāuzvar Dieva tautas pretinieki;
- Jānes dievišķā dziedināšana un jānodibina taisnība visā pasaulē.
Bet Jēzus nerīkojās saskaņā ar šiem priekšrakstiem. Viņš atsacījās veidot militāras struktūras ienaidnieku sakaušanai. Viņam nebija skaidri noteiktas programmas valdošās šķiras gāšanai un trūcīgo apgādāšanai ar visu nepieciešamo.
Jēzus staigāja apkārt, dziedinot un paēdinot izsalkušos, šī rīcība runāja simboliski un spēcīgi, bet tai pat laikā noslēpumaini. Viņš atklāja Dieva dziedinošo spēku un grēku piedošanu, Viņš aicināja ļaudis svinēt sirds stāvokļa maiņu, radot gan entuziasmu, gan izsaucot pret sevi spēcīgu opozīciju. Un tad Viņš to visu paskaidroja tik mīklaini, ka pat Viņa tuvākie draugi brīnījās un neziņā raustīja plecus.
Ko mēs sakām, kas ir Jēzus? Labs morāles un ētikas skolotājs? Supermens, kas momentā nokārtos visas problēmas? Kāds sportists reiz teicis: “Ļaudis domā, ka ja tu esi kristietis, tu esi vājš un neuztraucies par to. Nē, ja tu pazīsti Dievu, tu zini, ka tas tā nav. Absolūti tā nav. Dievs ir uzvarētājs. Dievs nekad nezaudē. Tāpēc Viņš ir Dievs.”
Bet kā Dievs uzvar? Domājot par šīs rakstvietas nozīmi šodien, atklāsies, ka bieži vien mūsu domāšana atklāj mūsu cilvēcisko domāšanu, nevis Dieva ceļu.
Lasot Bībeli, redzam, ka Jēzus ir Sāpju Vīrs, kas caur krusta nāvi gūst uzvaru un aicina mūs sekot Viņam:
31 Un Viņš sāka tos mācīt, ka Cilvēka Dēlam daudz būs ciest un vecaju un augsto priesteru, un rakstu mācītāju atmestam tapt, un tapt nokautam un pēc trim dienām augšāmcelties. 32 Un Viņš runāja šo vārdu pilnīgi atklāti.
Kā labs skolotājs, kas sāk mācīt reizināšanu un dalīšanu tad, kad skolnieki apguvuši saskaitīšanu un atņemšanu, Jēzus sāk mācīt mācekļiem par savu misiju tikai tad, kad viņi beidzot ir sapratuši, kas Viņš ir. Un jaunā mācību stunda ir absolūti šokējoša!
Mesijas noslēpums
Jēzus neizsaka varbūtību, ka Viņam varētu draudēt briesmas, ka Viņu varbūt varētu nogalināt, Viņš skaidri apliecina, ka Viņu nogalinās! Tas mācekļiem ir par daudz! Nekur nav dzirdēts, ka Mesiju nogalina, tad jau tas nav īstais Mesija. Varbūt mācekļi nedomāja par Jēzu kā militāru vadītāju, bet katrā ziņā nedomāja, ka Viņš pa tiešo dosies nāvē. Čārlijs Brauns reiz ir teicis, ka uzvara vēl nenozīmē visu, bet zaudēšana nenozīmē neko, un Jēzus, šķiet apgalvoja, ka Viņš taisās zaudēt. Vēl ļaunāk, Jēzus aicina mācekļus sev līdzi un zaudēt kopā ar Viņu!
Tāpat kā Jēzus aizveda aklo vīru savrup, Pēteris ved Jēzu savrup un sāk Viņu norāt. Aizrādot, ka Jēzum ir jārīkojas saskaņā ar Pētera uzskatiem, viņš vienā mirklī no klases labākā skolnieka kļūst par nesekmīgo. Tā nu Jēzum ir jācīnās gan pret farizeju aklo ienaidu no vienas puses, gan pret mācekļu aklo entuziasmu no otras:
33 Bet Viņš, atgriezdamies un Savus mācekļus uzlūkodams, apsauca Pēteri, sacīdams: “Atkāpies no Manis, sātan! Jo tu nedomā pēc Dieva, bet pēc cilvēku prāta.”
Vai jums nešķiet, ka Jēzus šeit rīkojas netaktiski? Pēteris nerāj Jēzu visu mācekļu klātbūtnē, bet aizved savrup. Jēzus turpretī norāj Pēteri publiski, pie tam ar kādiem vārdiem?! Un tomēr — vai Pēteris atkal neizteica visu klātesošo mācekļu domas?
Aicinājums uz māceklību un balva
34 Un, pieaicinājis ļaudis līdz ar Saviem mācekļiem, Viņš uz tiem sacīja: “Kas Man grib nākt pakaļ, tas lai aizliedz pats sevi, lai ņem savu krustu un lai staigā Man pakaļ. 35 Jo, kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs; un, kas savu dzīvību zaudē Manis un evaņģēlija dēļ, tas to izglābs.
Jēzus norāda, ka vienīgais uzvaras ceļš ir atteikties no saviem plāniem un pieņemt Dieva plānu, kas atklājas Viņa dzīvē, nāvē un augšāmcelšanā. Tiem, kas izvēlēsies sekot Viņam, Jēzus apsola Dieva valstību:
Un Viņš uz tiem sacīja: “Patiesi Es jums saku: daži no tiem, kas še stāv, nāvi nebaudīs, pirms tie nebūs redzējuši Dieva valstību ar spēku nākam.
Daudzi Bībeles pētnieki ir lauzījuši galvu, ko šie vārdi nozīmē. Vai tie attiecas uz Kristus apskaidrošanu kalnā? Iespējams, jo tieši par to Marks stāsta nākamajos pantos. Daži uzskata, ka Kristus kļūdījās, nosakot tik drīzu Dieva valstības piepildīšanos. Dieva valstības nākšanai ar spēku ir daudz vairāk sakara ar dziļi iesakņojušā ļaunuma sakāvi, nekā ar Dieva radītās pasaules iznīcināšanu. Šķiet, Jēzus uzskata, ka pateicoties Viņa ciešanām un nāvei, ļaunums tiks uzvarēts un Dieva valstība tiks nodibināta.
Marks norāda, ka māceklība ir aicinājums sekot Kristum, kurš neved mūs izklaides pastaigā. Šis ir riska pilns ceļš. Varbūt mēs esam iedomājušies, ka Dieva valstība nozīmē tikai pāris korekcijas mūsu ikdienas dzīvē?
Krusts…
Aicinot izvēlēties māceklības ceļu, Jēzus norāda uz krustu. Pareizāk sakot, uz daudziem krustiem — pa vienam priekš katra mācekļa. Parasti mums krusts ir baznīcas torņa galā, ir arī pie kanceles. Tas ir Kristus krusta simbols. Bet kā ar mūsu krustiem? Vai nav tā, ka mēs labprātāk iztiktu ar vienu krustu? Ja šis dievkalpojums notiktu pirms 2000 gadiem Filipa Cēzarejas ciematā, tad pie izejas durvīm jauka rokasspiediena vietā Kristus katram baznīcēnam piedāvātu raupju koka krustu. Krusts norāda uz mācekļa absolūto pakļaušanos. Te nav runa par askētismu vai atteikšanos no kaut kā, kas dzīvē nes prieku, bet par atteikšanos no saviem nosacījumiem, kā Pēterim nācās atteikties no saviem. Jūs nevarat saukt Jēzu par Kristu jeb Mesiju vai Kungu, un norādīt, kas Viņam jādara. Jums ir jāseko Viņa pēdās. Pie dievnama izejas durvīm saņēmuši krustu — vai jūs atgrieztos uz nākamo dievkalpojumu?
Jēzus mīlestība un rūpes
Un tomēr mēs nevaram atstāt neievērotu kādu teksta fragmentu 8. nodaļas sākumā:
1 Tanīs dienās, kad tur daudz ļaužu bija un tiem nebija ko ēst, Jēzus aicināja Savus mācekļus pie Sevis un uz tiem sacīja: 2 “Mana sirds iežēlojas šo ļaužu dēļ, jo tie jau trīs dienas pie Manis palikuši un tiem nav ko ēst. 3 Un, kad Es tos neēdušus atlaidīšu uz mājām, tie ceļā nonīks badā; un daži no tiem ir nākuši no tālienes.”
No vienas puses ir Jēzus aicinājums atteikties no saviem plāniem un uzticēties Viņam, no otras puses mēs redzam Jēzus rūpes par ļaudīm, kas sekoja Viņam. Bet tagad ieklausīsimies pārmetumā, ko Jēzus vēlāk teica mācekļiem:
“Ko jūs runājat, ka jums maizes nav? Vai jūs vēl nemanāt, nedz noprotat? Vai jums sirds vēl ir apcietināta? Jums ir acis, bet jūs neredzat; jums ir ausis, bet jūs nedzirdat? Jūs neatminaties, kad Es tās piecas maizes tiem pieciem tūkstošiem lauzu, cik grozu ar druskām jūs esat pielasījuši?” Tie Viņam saka: “Divpadsmit.”
“Bet, kad Es tās septiņas maizes tiem četriem tūkstošiem lauzu, cik pilnu grozu ar atlikušām druskām jūs esat pielasījuši?” Un tie saka: “Septiņus.” Un Viņš tiem sacīja: “Vai jūs vēl nesaprotat?”
Mācekļi saprata, ka kopā ar Jēzu viņiem bija viss, kas viņiem vajadzīgs un vēl pāri palika. Ja mēs izvēlamies Jēzu, ja izvēlamies sekot Viņam, mums ir Dzīvības maize. Jēzus aizrāda mācekļiem, cik daudz viņiem tika un cik vēl pāri palika. Arī mums ir iespēja nākt pie Kunga galda un baudīt Viņa Dzīvības maizi.
Sv. Vakarēdiens
Lāodikejas draudze uzskata, ka viņi ir bagāti un viņiem ir pārpilnība, un viņiem nevajag nenieka. Mēs varam pateikties mūsu Kungam par kājmazgāšanas pazemības iestādījumu. Tas norāda uz to, ka mēs visi esam grēkojuši un mums ikvienam ir nepieciešams kāds, kas mums mazgā kājas, un kam mēs varam mazgāt kājas.
Jāņa ev. 13:1-17.
Atsakoties no saviem plāniem un saviem mērķiem, pieņemsim Kristus plānu mūsu dzīvē. Lai Kunga lauztā miesa un izlietās asinis atgādina par Viņa upuri mūsu glābšanai. Āmen.
G. Bukalders
You must log in to post a comment.