“Neieved mūs kārdināšanā…”

“Neviens, kas tiek kārdināts, lai nesaka: Dievs mani kārdina,— jo ļaunām kārdināšanām Dievs nav pieejams, un pats Viņš nevienu nekārdina. Bet katru kārdina viņa paša kārība, to vilinādama un valdzinādama. Pēc tam kārība, kad tā ieņēmusies, dzemdē grēku, bet grēks padarīts dzemdē nāvi.” (Jēkaba 1:13–15)

Ja Dievs nevienu nekārdina, tad ko nozīmē lūgt Dievu nedarīt to, ko Viņš nedara? Vai arī šī lūgšana nozīmē kaut ko citu?

Atpestīšana no ļauna: latviešu tulkojumā ir teikts: “atpestī mūs no ļauna”, kas var nozīmēt ļaunus darbus vai ļaunu personu — nav īsti skaidrs. Noteiktais artikuls pirms vārda “ļaunais” grieķu tekstā pieļauj to attiecināt gan uz ļaunumu vispārīgi, gan konkrēti uz sātanu. Tātad runa ir gan par ļaunumu ārpus mums, gan ļaunumu mūsos. Lūgums atpestīt jeb atbrīvot no ļauna norāda uz cīņas garīgo raksturu.

Tātad, šodien mēs turpināsim pētīt Kristus sniegto parauglūgšanu, kuru pazīstam ar nosaukumu Tēvreize. Šodien pārdomāsim lūgšanu pasargāt no kārdināšanām un atpestīt no ļaunā:

“Neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna.”

Protams, lasot šo lūgšanas daļu, mēs varētu jautāt sev — par ko es domāju, kad lasu vai atkārtoju šos lūgšanu vārdus? Kādas pārdomas vai asociācijas šī lūgšana manī izraisa? Tomēr labāk būs, ja mēs iesāksim ar citu perspektīvu — tāpat kā pārējās Kunga parauglūgšanas daļas, arī šī ir dziļi pamatota Kristus personīgajā pieredzē un kalpošanā. Sāksim ar Viņa skatu punktu, cik mēs to varam saskatīt, lasot Bībeli.

Jēzus piedzima un uzauga pirmā gadsimta jūdaismā, kultūrvidē, kur ļaudis redzēja sevi kā Dieva izraudzītu tautu, caur kuru piepildīsies Dieva valstība. Visa pasaule slīgs arvien dziļāk tumsā un ļaunumā, līdz Dievs caur Israēlu nodibinās savu valstību. Viena no problēmām bija tā, ka ļaudis neredzēja to, cik tālu izredzētā tauta bija no Dieva mērķa un ideāliem. Pasaules problēmu atrisinājuma vietā viņi paši bija kļuvuši par problēmas sastāvdaļu. Jēzus paņēma šo Israēla aicinājuma motīvu, bet attiecināja to uz sevi. Caur Viņu Dievs piepildīs Ābrahāmam un Dāvidam dotos apsolījumus.

Visa Jēzus dzīve un kalpošana bija kārdināšanu un pārbaudījumu pilna. Izkāpis no kristību ūdeņiem, Viņš devās tuksnesī, kur Viņu gaidīja vairāki pārbaudījumi, kas prasīja konkrētu izvēli. Mēs varam tikai nojaust, ka uzvarēt šīs kārdināšanas bija kā nocirst roku vai izraut aci. Atgriezies Gara spēkā, Viņš sāka sludināt Dieva valstību. Ik uz soļa bija pretestība. Dažreiz tā izpaudās dēmonu apsēstu un nomocītu ļaužu kliedzienos, citreiz tikpat izmocītu ļaužu izteiktajā kritikā vai centienos izlikt Viņam slazdus un uzbrukt Viņam, vēl citreiz pretestība izpaudās tradīciju piesaukšanā. Jēzus runāja par kristību, ar kādu Viņam jātop kristītam:

“Uguni esmu nācis mest uz zemi un kā Es vēlētos, kaut tā jau degtu! Bet Man jātop kristītam ar vienu kristību, un kā Man ir bail, kamēr tā būs pabeigta.” (Lūkas ev. 12:49-50)
“Jēzus tiem sacīja: ‘Jūs nezināt, ko jūs lūdzat. Vai jūs varat dzert to biķeri, ko Es dzeru, vai tapt kristīti ar to kristību, ar ko Es topu kristīts?’” (Marka ev. 10:38)

Šeit Viņš par kristību nosauc savu nāvi pie krusta. Citviet Viņš to salīdzina ar biķeri, kas Viņam jādzer. Tikai ejot caur šīm ciešanām, uguns, kuru Viņš apsola Lk. 12:49, varēs iedegties mācekļos.

Visbeidzot Ģetzemanē Jēzus drebēja, domādams par kausu, kas Viņam būs jādzer. Un tomēr — Viņš pārvērta šīs izbailes izmisīgā lūgšanā, līdz beidzot paklausībā Dievam izstiepa rokas un pieņēma Viņam pasniegto kausu. Tāda izskatās paklausība Dievam, kad tā raugās ļaunumam sejā.

Un tieši šeit, Ģetzemanē, mēs ieraugām Kunga lūgšanas “Neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna” dziļāko nozīmi. Atkal un atkal Jēzus atgādina saviem mācekļiem, lai tie lūdz:

“Esiet nomodā un lūdziet Dievu, ka neiekrītat kārdināšanā. Gars gan ir labprātīgs, bet miesa ir vāja.” (Marka ev. 14:38)

Lasot šīs rindas, būtu muļķīgi domāties, ka Jēzus šeit aicina mācekļus lūgt pasargāt viņus no kārdināšanām, lai viņi netiktu kārdināti izdarīt kādu triviālu personīgu grēku. Jēzus šai brīdī redzēja visas pasaules tiesas stundas tuvošanos un kulmināciju Viņa upurī. Būtībā grieķu vārds peirasmos, kas parauglūgšanā tulkots kā kārdināšana, citās rakstvietās ir tulkots kā pārbaude, jo saskaņā ar Jēkaba 1:13–14 nav jēgas lūgt Dievam nedarīt to, ko Viņš nedara. Tātad labāk šo lūgumu būtu saprast šādi: “Neieved mūs pārbaudīšanā.” Tā ir sava nespēka atzīšana.

Jēzus Ģetzemanes dārzā redz, kā strauji tuvojas nakts, kā milzīgā tumsa strauji apņem visu pasauli un cieši apskauj Viņu. Viņš pamatoti baidās, ka šī tumsa var aizraut līdzi arī visus Viņa mācekļus. Jēzus zina, ka Viņam jāiet šīs tumsas epicentrā vienam, bez mācekļu atbalsta, lai tas paņemtu Viņu vienu un tā zaudētu savu spēku, un pārējā pasaule paliktu brīva. Tāpēc Viņa sekotājiem jālūdz: “Neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna.”

Šajā kontekstā mums jāsaprot, ka Jēzus deva šo lūgšanu saviem mācekļiem, kamēr Viņam pašam atbilde uz šo lūgšanu bija “Nē.” Viņš apvienoja šo lūgšanu ar citu parauglūgšanas rindu: “Tavs prāts lai notiek.”

Saliekot šīs abas rindas kopā, Viņš atklāja, ka Dieva prāts attiecībā uz Viņu ir iet šajos pārbaudījumos un nesargāt Viņu no ļaunā. Viņš ies viens šajā pārbaudē un netiks pasargāts.

Mums jāsaprot, ka Jēzus misija bija unikāla un mēs neviens nevaram Viņam sekot.

“Vai jūs varat dzert to biķeri, ko Es dzeru, vai tapt kristīti ar to kristību, ar ko Es topu kristīts?” (Marka ev. 10:38b)

Tieši tāpēc mums ir pavēlēts lūgt šo lūgšanu un mēs varam to lūgt ar pārliecību, ka mūsu lūgšana būs uzklausīta — tieši tāpēc, ka Jēzus ir sastapies ar ļauno un uzvarējis to uz visiem laikiem.

Ko nozīmē pieņemt šo Jēzus lūgšanu? Tas nozīmē gatavoties uz tādām pašām cīņām, kādas bija Jēzum. Ja tūlīt pēc kristībām Jēzus devās tuksnesī un dzirdēja balsis, kuras Viņš atpazina kā sātanu, tad acīm redzot tas pats sagaida arī Viņa sekotājus. “Neieved mūs pārbaudīšanā, bet atpestī mūs no ļauna” šai kontekstā nozīmē trīs lietas:

Tiešajā lūgšanas kontekstā — ņemot vērā iepriekšējo lūgšanas teikumu par to, ka es piedodu citiem viņu parādus pret mani — tas nozīmē lūgumu tikt pasargātam no paštaisnības un kārdinājumiem uzskatīt sevi par pietiekami labu, lai nopelnītu pestīšanu.
Šai sakarā man patika kāda doma, ko vakar izteica Riks Vorens: “Tā nav augstprātība, ja es ticu, ka man kaut kur ir taisnība, bet tā IR augstprātība, ja es pat nepieļauju domu, ka varu kļūdīties.”

Tas nozīmē tikt pasargātam no kārdināšanas noticēt tam, ka nespēšu izturēt pārbaudi — 1. Korintiešiem 10:13 apustulis Pāvils raksta: “Jūs piemeklējis vēl tikai cilvēcīgs pārbaudījums; Dievs ir uzticīgs, Viņš neļaus jūs pārbaudīt pāri par jūsu spējām, bet darīs pārbaudījumam tādu galu, ka varat panest.”

Tas nozīmē lūgumu pastāvēt ticības pārbaudījumos, kad tieku kārdināts atsacīties no ticības vai morāles, zinot, ka Kristus ir uzvarējis ļauno.

Pirmā gadsimta jūdaisma kontekstā tas nozīmēja uzvarēt kārdinājumu pieņemt labāk atalgota darba piedāvājumu, ko piedāvāja Romas okupanti, kas prasītu ticības noliegšanu vai dubultu morāli. Mācekļiem tas nozīmēja pastāvēt ticībā, kad tuvinieki novērsās no viņiem Jēzus Kristus vārda dēļ. Šeit pārbaudes rezultāts var būt vai nu padošanās grēkam vai ticības stiprināšanās, par ko raksta apustulis Pēteris:

“Slavēts lai ir Dievs, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, kas Savā lielajā žēlastībā mūs ir atdzemdinājis dzīvai cerībai ar Jēzus Kristus augšāmcelšanos no miroņiem, neiznīcīgam, neaptraipītam un nevīstošam mantojumam, kas ir uzglabāts debesīs jums, kas Dieva spēkā tiekat pasargāti ticībā pestīšanai, kas ir sagatavota, lai atklātos pēdējā laikā. Tad jūs līksmosities, tagad, ja tas ir vajadzīgs, drusku noskumdināti dažādos pārbaudījumos, lai jūsu pārbaudītā ticība, kas ir daudz vērtīgāka nekā iznīcīgais zelts, kas ugunīs tiek pārbaudīts, izrādītos teicama, slavējama un godājama, kad Jēzus Kristus parādīsies.” (1. Pētera 1:3-7)

Kopsavilkums
Šo lūgšanu nevar lūgt, atrodoties drošā distancē no visa, kas mums apkārt. Dodot mums šo lūgšanu, Kristus ieaicina mūs tuvoties tiem, kam nepieciešama piedošana, kuri ir pārbaudījumos, kas cieš no ļaunuma, lai mēs kopā dalītu viņu pārdzīvojumus Jēzus vārdā un lai paceltu sāpes un ciešanas lūgšanā Dieva klātbūtnē, kurš raudāja Ģetzemanes dārzā un nomira Golgātā.

Pāvils vienā no savas teoloģijas spilgtākajām vēstulēm apraksta lūgšanas kā Gara bezvārdu nopūtas draudzē, kamēr draudze ar nopūtām gaida savu atpestīšanu pasaulē, kur visa radība klusībā nopūšas, gaidot savu atsvabināšanu no verdzības (Rom. 8:18-27). Tas nozīmē, ka mēs esam aicināti ienākt šīs pasaules sāpju un baiļu epicentrā, lūgšanā paceļot to pretim Dievam, zinot, ka Dievs sniegs mums uzvaru. Nākot pie Dieva galda, mēs lūdzam pasargāt mūs no domām, ka mēs paši varam sevi izglābt — tikai pateicoties Jēzus upurim mēs tiekam glābti! Tomēr jautāsim sev — kad vieglāk kārdināt — tad, kad cilvēks ir paēdis vai tad, kad neēdis? Kad Jēzum tuvojās kārdinātājs? Protams, tad, kad Viņš bija izsalcis. Kā uzvarēt kārdināšanas? Ēdiet paši un pabarojiet arī citus ar Dzīvības Maizi, tā atvairīsiet ļaunas domas, ļaunus darbus un tiksiet pasargāti no ļaunā.

Savās domās vediet draugus sev līdzi pie Dieva galda, un tad, kad viņi lūgs pēc dienišķās maizes, lūdziet un domājiet, kā jūs varētu būt daļa no atbildes viņu lūgšanai. Lai Kristus lauztā miesa uztur mūs. Āmen.

Kategorijas: Dievkalpojumi, Mācītāja viedoklis, Svētrunas. Ielieciet grāmatzīmi permalink.