Par spīti viltībai

Dāvida dziesma, kad viņš izlikās negudrs Abimeleha priekšā un tas viņu padzina.

Es slavēšu To Kungu vienumēr, Viņa teikšana aizvien būs manā mutē. Mana dvēsele ir līksma par manu Kungu, Viņu daudzinādama; cietēji lai to dzird un priecājas. Slavējiet līdz ar mani Tā Kunga godu, kopā teiksim Viņa augsto Vārdu! Es meklēju To Kungu, un Viņš man atbildēja; Viņš mani izglāba no visām manām izbailēm. Uzlūkojiet Viņu un tuvojieties Viņam priecīgi, tad jūs starosit, un jūsu sejas nepazīs pazemojuma. Kas bija postā grimis, sauca, un Tas Kungs viņu uzklausīja un izrāva viņu no visām viņa bēdām. Tā Kunga eņģelis apmetas ap tiem, kas Viņu bīstas, un tos izglābj.

Baudiet un redziet, cik Tas Kungs ir labs. Svētīgs tas cilvēks, kas pie Viņa tveras un uz Viņu paļaujas! Bīstieties To Kungu, jūs Viņa svētie, jo, kas Viņu bīstas, tie nepazīst trūkuma. Jauniem lauvām jācieš trūkums un bads, bet, kas To Kungu meklē, tiem netrūkst nekāda labuma.

Nāciet šurp, jūs bērni, un uzklausiet mani! Es jūs mācīšu To Kungu bīties.
Kas ir tas vīrs, kas mīl dzīvi un ilgojas pēc gara mūža, lai redzētu labas dienas? Tas lai sargā savu mēli no ļauna un savas lūpas, ka tās nerunā viltīgus vārdus! Novērsies no ļauna un dari labu! Meklē mieru un dzenies pēc tā! Tā Kunga acis vēro taisnos, un Viņa ausis uzklausa viņu palīdzības saucienus. Tā Kunga vaigs ir vērsts dusmās pret visiem, kas dara ļaunu. Viņš izdeldēs viņu piemiņu no zemes virsus. Kad taisnie sauc, tad Tas Kungs viņus uzklausa un viņus izglābj no visām viņu bēdām. Tas Kungs ir tuvu tiem, kam salauztas sirdis, un palīdz tiem, kam satriekts un noskumis prāts.

Daudz ciešanu taisnajam, bet no visām Tas Kungs viņu izglābj. Viņš pasargā visus viņa locekļus, neviens no tiem netiek samaitāts. Bezdievīgo nokauj viņa blēdība, un, kas ienīst taisno, tie kritīs grēkā, un tiem tas būs jānožēlo. Tas Kungs izglābj Savu kalpu dvēseli, un nekā ko nožēlot nav tiem, kas uz Viņu paļaujas.

Dāvida dziesmas ievadrinda ir ļoti būtiska, jo tā sniedz ziņas par konkrētās dziesmas tapšanas apstākļiem un Dāvida pārdzīvojumu. Mēs varam atvērt 1. Sam. 21:10–15 un izlasīt par šo notikumu.

Šis psalms iesākas ar atsauci uz Dāvida izglābšanos no Ahimeleha jeb Ahiša, Gātas ķēniņa, par ko varam lasīt 1. Sam. 21:10-15. Bībeles pētnieki uzskata, ka Ahimelehs jau kopš Ābrahāma laikiem bija kļuvis par filistiešu ķēniņu vispārēju apzīmējumu, tāpat kā Cēzars ar laiku kļuva par Romas imperatoru apzīmējumu.

Kā zinām, Dāvids tika svaidīts par ķēniņu Saulam vēl dzīvam esot, un Sauls centās nogalināt Dāvidu. Dāvids apņēmās nepacelt roku pret Dieva svaidīto ķēniņu un tam nācās bēguļot no vienas vietas uz otru. Tā bēgdams, viņš nonāca filistiešu teritorijā. Filistiešu ķēniņš Ahišs bija otrs bīstamākais Dāvida ienaidnieks aiz Saula. Kad Ahiša kalpi noveda Dāvida ķēniņa priekšā, Dāvids bija pārliecināts, ka viņš nekad dzīvs no turienes prom neaizies. Vienīgā izeja, kas viņam ienāca prātā, bija tēlot prātā jukušu. Notika brīnums — Ahišs aizdzina viņu prom! Šis notikums atbalsojas ne tikai 34. psalmā, bet arī 56. psalmā. Šo izglābšanos Dāvids nepieraksta savai gudrībai vai viltībai, bet Dievam, kuram Dāvids no sirds uzticas. Viņš ir pārliecināts, ka šī izglābšanās nav viņa nopelns, bet Dieva žēlastības darbs, kas var kļūt par pamācību visai Dieva draudzei.

1. Samuēla grāmatas 30. nodaļas sākumā lasām vēl par kādu epizodi Dāvida dzīvē, kad viņš atgriežas no kaujas lauka un atrod, ka amalekieši nodedzinājuši viņa pilsētu un aizveduši visas sievietes un bērnus gūstā. 1. Sam. 30:6b rakstīti šādu vārdi:

“Ikviena cilvēka sirds bija sarūgtināta savu zaudēto dēlu un meitu dēļ. Bet Dāvids ieguva jaunus spēkus, paļaudamies uz To Kungu, savu Dievu.”

Atgriežoties pie 34. psalma ievadvārdiem, varam jautāt — vai Dievs izglāba Dāvidu no Ahiša, Gātas ķēniņa, rokām tāpēc, ka viņš tēloja prātā jukušo, vai par spīti tam, ka Dāvids tēloja prātā jukušo?…

Bībelē ir atrodami vairāki līdzīgi notikumi, kas var palīdzēt mums izprast šo notikumu. Piemēram lasīsim 1. Mozus 30. nodaļu:

“Un Jēkabs ņēma svaigus dzinumus no apsēm, mandeļu kokiem un platānu kļavām un izdrāza baltas svītras, atsegdams baltumu, kāds bija rīkstēm. Un šīs rīkstes, kuras viņš bija nomizojis, viņš lika sīklopu priekšā ūdens tvertnēs un dzirdināmās silēs, pie kurām sīklopi nāca dzert, ka tie, nākdami dzert, apietos. Un sīklopi apgājās pār šīm rīkstēm, un tiem atnesās raibi, svītraini un lāsaini jēri un kazlēni. […] Tā šis vīrs kļuva ļoti bagāts, jo tam bija daudz sīklopu, kalpoņu, kalpu, kamieļu un ēzeļu.”
(1. Mozus 30:37–39, 43)

Vai Dievs svētīja Jēkabu un palīdzēja vairot viņa ganāmpulkus tāpēc, ka Jēkabs to priekšā lika raibas rīkstes, vai par spīti tam, ka Jēkabs nemitīgi izgudroja visādas shēmas, ka tikt pie bagātības?

Ievērojamais Bībeles pētnieks Džons Kalvins (1509–1564) uzdod interesantu jautājums — vai Dāvida izlikšanās par neprātīgu bija Svētā Gara darbības rezultāts? Dāvidam savienojot savu viltību ar Dieva veikto glābšanu, šķiet, to var tā saprast. Kalvins raksta, ka dažreiz Dievs glābj savus ļaudis arī tad, kad tie kļūdās, izvēloties glābšanās līdzekļus, vai pat grēko, tos lietojot. Tomēr tur nav nekā nekonsekventa — glābšana bija Dieva darbs, bet viltības grēks, kas tur bija, ir jāuzņemas Dāvidam. Tādā pat veidā arī Jēkabs ieguva Dieva svētību un labvēlību, kamēr mātes viltīgā rīcība, ar kādu šīs svētības iegūšana sajaucās, bija grēks no viņas puses. Tāpēc var teikt, ka reizēm Dieva Gars virza notikumus, un tomēr svētie, kurus tas izmanto, novirzās no taisnības takas.
Summējot to visu — vai Dievs palīdzēja tāpēc, ka šie vīri — Dāvids un Jēkabs — bija attapīgi, vai tāpēc, ka mīlēja viņus un vērtēja šo vīru uzticēšanos Viņam, lai arī reizēm ar pavisam dīvainu izpratni par to, ko un kā Dievs rīkojas?

Kā mēs būtu rīkojušies Dāvida vietā? Un kā mēs liecinām par Dievu? — no negatīvās vai no pozitīvās puses? Vai mēs iesākam ar to, cik cilvēki ir slikti, vai ar to, ka Dievs ir labs un tik mīlošs, ka Viņš vēlas būt tuvu klāt ikvienam? Deivids Larsons skaidro ar ko atšķiras sludināšana no demagoģijas — sludināšana ir labās ziņas par Dievu, bet demagoģija ir sliktās ziņas par cilvēkiem. Mēs varam daudz laika veltīt konspirācijas teorijām, aprunājot citus cilvēkus un runājot par lietām, kuras nevaram pierādīt. Bet mēs varam izmantot šo laiku, lai liecinātu par Dieva mīlestību un gādību. Kura pieeja ir labāka?

Reiz 19. gadsimta sākumā kādi amerikāņu kristieši nolēma doties uz nedēļu uz Londonu. Viņu draugi, sajūsmināti par šādu notikumu, ieteica viņiem aiziet un paklausīties Londonā divus ievērojamu sludinātājus un tad pastāstīt par dzirdēto.

Pēc ierašanās Londonā nākamajā svētdienas rītā tūristi devās uz Džozefa Pārkera baznīcu. Viņi pārliecinājās, ka sludinātāja reputācija ir godam pelnīta. Viens amerikānis pēc dievkalpojuma izsaucās: “Es jums saku, bez šaubām Džozefs Pārkers ir visu laiku ievērojamākais sludinātājs!”

Tūristu grupa vēlējās vakarā atkal doties klausīties Pārkeru, bet atcerējās, ka draugi lūgs viņiem pastāstīt arī par otru sludinātāju, vārdā Čārlzu Sperdženu. Tāpēc svētdienas vakarā viņi apmeklēja Metropolitēna Tabernākulu (angl. Metropolitan Tabernacle), kur Sperdžens sludināja. Grupa nebija sagatavota tai vēstij, kuru tā dzirdēja un prom ejot, viens no viņiem izsaucās: “Es jums saku, nav nekādu šaubu, ka Jēzus Kristus ir visu laiku vislielākais Glābējs!”

Viens no sludinātājiem izcēlās ar brīnišķīgu runas mākslu, otrs atklāja klausītājiem Glābēju Jēzu Kristu. Lasot šo psalmu, mēs varam priecāties par tā struktūru, par gudrību, kas izteikta šajās 22 rindās. Tas ir jauki. Bet mēs varam meklēt tajā Glābēju un atrast. Mēs varam izvēlēties baudīt, cik Tas Kungs ir labs. Mēs varam 21. panta vārdos saskatīt netiešu norādi uz Kristus ciešanām un krusta nāvi. Tā, viegli aizplīvurota, ir saskatāma šajās rindās. Vai Dāvids par to zināja, kad rakstīja šīs rindas? Visdrīzāk, ka nē. Arī mēs tikai kādreiz atklāsim Dieva pastāvīgo klātbūtni mūsu dzīvē, par kuru pat neapjautām. Tikai tad mēs pa īstam sapratīsim, cik tuvu Dievs mums ikvienam ir bijis, beiži vien par spīti mūsu “atjautībai” un viltībai, kā izķepuroties no problēmām! Nāksim pie Dieva, baudīsim, cik Viņš ir labs!
Āmen.