Vissvarīgākais Dieva pielūgsmē

Droši vien ir nācies dzirdēt, ka ja no Bībeles būtu saglabājies tikai viens pants — Jāņa 3:16 — tad arī ar to būtu pietiekami. Tas skan sekojoši:

“Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.”

Šis pants izsaka Dieva raksturu un Viņa mīlestību pret grēkā kritušo cilvēci, to, ka Viņš ir izdarījis visu, lai nodrošinātu mūsu glābšanu. Bet vai ar to būtu pietiekoši, lai mēs tiktu glābti? Kā ir ar mūsu atsaucību Dieva mīlestībai? Šī būs mūsu šīs reizes tēma.

Patiesa dievkalpošana, Dieva pielūgsme, koncentrējas ne tik daudz uz mums, kā uz Dieva godību — uz Viņa Vārdu, Viņa valstību un Viņa gribu. Par to varam lasīt gan Kristus Kalna sprediķī, gan Viņa augstpriesteriskajā lūgšanā, kā arī lūgšanā Ģetzemanes dārzā. Bet pamatā tam ir kāda rakstvieta Vecajā Derībā:

Mihas 6:2-8

Mihas 6. nodaļa iesākas ar konfliktu starp Dievu un Viņa tautu Israēlu. Dievs jautā tautai, kas ir par iemeslu viņas nepaklausībai. Dievs atgādina savu uzticību Sinaja kalnā noslēgtajai derībai un vēlas zināt, kāpēc tauta neuzticas no savas puses. Kā tēvs Viņš vēlas izrunāties ar saviem bērniem. Sarunas bieži palīdz noskaidrot situāciju un rīcības iemeslus.

Dievs atgādina par to, kā Viņš izveda tautu no verdzības Ēģiptē, kā Viņš deva tautai vadītājus. Dieva atgādina par Balaka nodomu nolādēt Israēlu un kas no visa tā iznāca.

2 Klausieties jūs, kalni, kā Tas Kungs ies tiesā, un arī jūs, spēcīgie zemes pamati, jo Tas Kungs grib iet tiesā ar Savu tautu un grib sodīt Israēlu!
3 “Ko Es esmu tev nodarījis, Mana tauta, un ar ko Es tevi būtu apkaitinājis? Atbildi jel Man to!
4 Es taču izvedu tevi no Ēģiptes zemes un atsvabināju tevi no tavas verdzības nama, un sūtīju tev pa priekšu Mozu, Āronu un Mirjamu.
5 Atceries taču to, Mana tauta, kādus nodomus bija lolojis Balaks, moābiešu ķēniņš, un ko viņam atbildēja Bileāms, Beora dēls, kā arī to, kas notika ceļā no Sitimas līdz Gilgalai, lai tu saprastu, ka Tas Kungs jums darījis tikai labu!”

Kaut kas starp piekto un sesto pantu mainās. Nav teikts, kas ir noticis, bet mēs dzirdam jautājumu:

6 “Kā lai es tuvojos Tam Kungam? Vai lai es nometos zemē augstā Dieva priekšā? Vai lai es tuvojos Viņam ar dedzināmiem upuriem, veltījot Viņam gadu vecus telēnus?
7 Vai var iegūt Tā Kunga labpatiku ar daudziem tūkstošiem aunu, ar desmit tūkstošām eļļas straumju? Jeb vai man jādod par manu pārkāpumu mans pirmdzimtais, manas miesas auglis par manas dvēseles grēkiem?”

Pravietis jautā, vai var tirgoties ar Dievu, pienesot tam tūkstošiem upuru, citu vērtīgu lietu vai upurējot savus bērnus par saviem grēkiem. Tolaik tāda bija apkārtējo tautu prakse. Dievam nekā no tā nevajag, Viņam tas viss jau pieder.

Dievs nekad nav slēpis to, ko Viņš sagaida no mums. Mums nav jāmin, kā rīkoties, lai ar savu rīcību neuzkrautu sev sodu. Atbildot uz ļaužu minējumiem, kas Dievam būtu labpatīkams, Dievs paskaidro, kādu Viņš vēlas redzēt mūsu dzīvi. Viņa atbilde ir īsa un konkrēta:

8 Tev, cilvēk, ir sacīts, kas ir labs un ko Tas Kungs no tevis prasa, proti — darīt taisnību, mīlēt žēlastību un pazemīgi staigāt sava Dieva priekšā!

Dievs prasa no mums trīs lietas: darīt taisnību, mīlēt žēlastību un (oriģināltekstā) pazemīgi staigāt kopā ar Dievu. Šīs trīs lietas ir tās, kas atspoguļo Dieva raksturu un rīcību, un kam būtu jāatspoguļojas arī Viņa ļaudīs.

Darīt taisnību
Vispirms ir minēta taisnība. Vēlme saņemt taisnību ir laba, bet tas nav pietiekami. Mums jābūt arī godīgiem attieksmē pret citiem. Ja mēs esam devuši solījumu, ja esam noslēguši līgumu, ja esam teikuši Jā, tad mums ir jātur vārds. Ja mēs esam nolīguši kādu cilvēku darbā, tad izturēsimies pret viņu tā, kā mēs izturētos pret Jēzu.

Pravietis Amoss dzīvoja 8 gadsimtus pirms Kristus. Asīriešiem sakaujot Damasku, Ziemeļisraēlai radās iespēja atkopties no kalpības jūga. Zemē valdīja pārticība un ļaudis izmantoja laiku, lai vairotu savu labklājību. Lai gan daudzi ticēja levītu priesteriskajai kalpošanai un pieminēja “Kunga dienu”, tomēr arvien plašāk ieviesās Baāla pielūgsme. Bauslības ētiskās normas kļuva aizvien mazsvarīgākas, jo reliģiskie rituāli prasīja tikai ārējo formu.

Ļaudīm paliekot nesodītiem par negodīgu rīcību, zuda izpratne par Dieva raksturu un to, kas viņus sagaida pastarā tiesā. Turīgie izmantoja savu ekonomisko varu un ar prieku gaidīja Kunga dienu, kad Dievs tiesās pasauli! Amoss brīdināja tautu nelolot veltas cerības, ja nemainīsies attieksme pret sabiedrības neaizsargāto slāni. Par to lasiet Amosa 5:18-24. Reti kurš pievērsa uzmanību Amosa vēstij par taisnību: “Sataisies, Israēl, lai tu varētu stāties sava Dieva priekšā!” (Amosa 4:12b) Iespējams, ka šeit var vilkt paralēles ar mūsu dienām.

Mīlēt žēlastību
Mateja ev. 18:15–35 lasām līdzību par nežēlīgo kalpu, kas nespēja atlaist parādu. Ņemot vērā to, cik neiedomājami milzīgu parādu ķēniņš atlaida savam kalpam, būtu loģiski, ka kalps, izejot no tiesas zāles, sajūsmināts par viņam izrādīto žēlastību, rīkosies tāpat arī pret saviem parādniekiem. Tomēr šķiet, ka kalpu neaizkustināja atlaistais parāds. Viņš raudzījās uz atlaisto parādu kā uz kārtējo blēdību, kas izdevusies. Knapi izgājis no ķēniņa tiesas zāles, viņš sagrāba aiz rīkles savu parādnieku, kas tam bija parādā nelielu naudas summu un, žņaugdams tam kaklu, pieprasīja norēķināties līdz pēdējai artavai. Redzēdami šādu ainu, ķēniņa sulaiņi pastāstīja par notikušo ķēniņam un ķēniņš lika atvest cietsirdīgo kalpu un piesprieda tam sodu, atbilstošu kalpa rīcībai.

Kā ir ar mūsu parādiem un mūsu parādniekiem? Vai mēs mīlam žēlastību? Tas nozīmē — kas ir mūsu pirmā doma parādu kārtošanas brīdī — žņaugt parādnieku vai palīdzēt parādā nonākušajam? Vai nav tā, ka mēs ilgojamies, lai kāds atlaistu mūsu parādus, bet, kad mums ir jāatlaiž kāda parāds… Mums ir jāturas pretī šiem kārdinājumiem un jāizvēlas žēlastība, apzinoties, ka dzīvojam Dieva priekšā.

Pazemīgi staigāt kopā ar Dievu
Oriģināltekstā ir teikts, ka Dievs aicina pazemīgi iet kopā ar Viņu (nevis pazemīgi staigāt sava Dieva priekšā — tas vairāk saistās ar Dievu kā skatītāju un rīcību tikai no cilvēku puses).

Ko tas nozīmē? Ko nozīmē pazemība? Šajā pantā lietotais ebreju vārds צָנַע (ṣānaʿ) lietots tikai divas reizes Vecajā derībā (šeit un Salamana pam. 11:2), kas mazliet apgrūtina tā skaidrošanu. Zinātnieki uzskata, ka tas varētu nozīmēt “gudri” (jeb “mazrunīgi gudri”), “pazemīgi” staigāt kopā ar Dievu. Šī pazemība ir kulminācija taisnīgai rīcībai un žēlastības mīlēšanai. Latviski šis vārds ir saliktenis: pa-zemīgs — kas nozīmē: pa zemi, staigāt pa zemi, runāt par realitāti, dzīvot realitātē (nevis sapņu un iedomu pasaulē). Tā nav aklā, verdziskā pazemība, par kuru dzejoļu krājumā «Melnās ogas» raksta Ojārs Vācietis:

Pazemība, zemzemība,
kā es tevi nicināju —
[..]
Brauca pretī ļauni ļaudis,
lika lietā pātadziņu.
Sūrstin sūra man vaidziņis,
es pagriezu otru vaigu
un pavisam aplam.

Tā ir realitātes atzīšana, ka esam grēcinieki, kuriem Dievs ir piedevis un aicinājis kalpošanā:

Mateja ev. 23:23 “Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jo jūs dodat desmito tiesu no mētrām, dillēm un ķimenēm un atstājat bez ievērības svarīgāko bauslībā: tiesu, žēlastību un ticību. Šo jums bija darīt un to neatstāt.”

Šajā rakstvietā redzam, ka Jēzum ticība un pazemīga staigāšana kopā ar Dievu ir sinonīmi. Patiesa ticība nevar būt nekas cits kā pazemīga staigāšana kopā ar Dievu. Dievs neprasa no mums iespaidīgus kalpošanas sasniegumus, Viņš prasa pazemību būt kopā ar Viņu kalpošanā. Tas nozīmē atklāt Dieva mīlestību citiem cilvēkiem.

“Ja kāds saka: es mīlu Dievu, — un ienīst savu brāli, tad viņš ir melis; jo, kas nemīl savu brāli, ko viņš ir redzējis, nevar mīlēt Dievu, ko viņš nav redzējis. Un šis bauslis mums ir no Viņa, ka tam, kas mīl Dievu, būs mīlēt arī savu brāli.” (1.Jāņa 4:20-21)

Citu cilvēku mīlestība izriet no Dieva mīlestības. Jūs nevarat mīlēt Dievu un nemīlēt citus cilvēkus. Varam apgriezt šo vienādojumu otrādāk — citu cilvēku nemīlēšana liecina par to, ka jūs nemīlat arī Dievu. Vai tā ir saprotamāk? Kā ir ar mūsu tuvinieku un kaimiņu mīlestību? Un vēl:

“No tam visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.” (Jāņa ev. 13:35)

Brīžiem mēs padarām kristietību sarežģītāku, nekā tā ir. Mēs izvairāmies no tā, ko Dievs skaidri mums ir licis darīt. Tikai cenšoties būt uzticamiem mazās lietās, skaidri un saprotami pavērsies lielie uzdevumi.

Noslēguma jautājumi

Nākot pie Kunga galda, kas Austrumu parašu kontekstā simbolizē īpašu sadraudzību ar Dievu, tuvojoties Dievam, jautāsim sev:

Par taisnīgumu
Vai es rīkojos taisnīgi pret tiem, kas nespēj sevi aizstāvēt vai pastāvēt uz savām tiesībām? Mateja ev. 25. nodaļā ir uzrakstīti zīmīgi vārdi:

“Tad Ķēniņš tiem atbildēs un sacīs: patiesi Es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši.” (40. p.)

“Tad Viņš tiem atbildēs un sacīs: patiesi Es jums saku: ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs arīdzan Man neesat darījuši.” (45. p.)

Jautāsim — ar savu rīcību, ar kādu es attiecos pret līdzcilvēkiem, ko es daru Kristum, vai ko es nedaru, kas bija jādara?

Par žēlastību
Vai, saņēmis Dieva žēlastību, es izrādu žēlastību pret citiem? Ņemot vērā to, cik daudz Dievs man ir piedevis, vai es pasniedzu šo piedošanu tālāk citiem, kas man ir ko parādā?

Par pazemību
Vai es pazemīgi eju kopā ar Dievu? Ap. Pāvils aicina raudzīties uz Kristus pazemību un sekot Viņa piemēram:

“Savā starpā turiet tādu pat prātu, kāds ir arī Kristū Jēzū, kas, Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet Sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs; un, cilvēka kārtā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei!”

Tātad, mani mīļie, tā kā jūs vienumēr esat paklausījuši, nevis manā klātbūtnē vien, bet tagad daudz vairāk manā prombūtnē, gādājiet ar bailēm un drebēšanu, ka topat svēti. Jo Dievs ir tas, kas jums dod gribu un veiksmi pēc Sava labā prāta.

Dariet visu bez kurnēšanas un šaubīšanās, lai jūs būtu nevainojami un šķīsti, nepeļami Dieva bērni sabojātas un samaitātas paaudzes vidū, un tanī mirdzētu kā spīdekļi pasaulē, turēdami dzīvības vārdu, man par lepnumu uz Jēzus Kristus dienu; tad es veltīgi nebūtu skrējis, nedz veltīgi pūlējies!” (Filipiešiem 2:5–8, 12–16).

Viena no pazemības iezīmēm ir patiesības atzīšana, lai cik sāpīga tā arī nebūtu. Jēzus Kristus teica: “Ja jūs paliekat Manos vārdos, jūs patiesi esat Mani mācekļi, un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” (Jāņa ev. 8:31–32). Jēzus pats atklāja mācekļiem savu pazemību, mazgājot viņu kājas. Jāņa ev. 13. nodaļā lasām:

“Bet pirms Pashā svētkiem, zinādams, ka Viņa stunda bija nākusi un ka Viņam no šīs pasaules jāiet pie Tēva, Jēzus parādīja savējiem, ko Tas šinī pasaulē bija mīlējis, Savu mīlestību līdz galam.

Vakariņas ēdot, kad jau velns Jūdam, Sīmaņa dēlam Iskariotam, bija sirdī iedevis Viņu nodot, zinādams, ka Tēvs visu bija licis Viņa rokās un ka Viņš pie Dieva aiziet, kā Viņš no Dieva ir nācis, Viņš ceļas no vakariņām, noliek drēbes, ņem priekšautu un apsien to; pēc tam ielej ūdeni traukā un sāk mācekļiem kājas mazgāt un tās žāvēt ar priekšautu, ko Viņš bija apsējis.

Kad Viņš nāk pie Sīmaņa Pētera, tas Viņam saka: “Kungs, vai Tu man mazgāsi kājas?” Jēzus atbildēja viņam: “Ko Es daru, to tu tagad nezini, bet pēc tu to sapratīsi.” Pēteris Viņam saka: “Nemūžam Tu man nemazgāsi kājas!” Jēzus atbildēja viņam: “Ja Es tevi nemazgāšu, tev nebūs daļas pie Manis.” Sīmanis Pēteris saka Viņam: “Kungs, ne vien manas kājas, bet arī rokas un galvu!” Jēzus saka viņam: “Kas ir mazgājies, tam nevajag vairāk kā vien kājas mazgāt, jo viņš viscaurēm ir tīrs. Arī jūs esat tīri, bet ne visi.” Jo Viņš pazina Savu nodevēju, tāpēc Viņš sacīja: “Ne visi jūs esat tīri.”

Kad nu Viņš viņu kājas bija mazgājis, Viņš paņēma Savas drēbes un atkal apsēdās. Tad Viņš sacīja: “Vai jūs zināt, ko Es jums esmu darījis? Jūs Mani saucat: Mācītājs un Kungs, un jūs pareizi darāt, jo Es tas esmu. Ja nu Es, jūsu Kungs un Mācītājs, esmu jūsu kājas mazgājis, arī jums pienākas cits citam kājas mazgāt. Jo Es jums priekšzīmi esmu devis, lai jūs darītu, kā Es jums esmu darījis. Patiesi, patiesi Es jums saku: kalps nav lielāks par savu kungu, nedz sūtnis lielāks par to, kas viņu sūtījis. Ja jūs to zināt, svētīgi jūs esat, ja jūs tā darāt!”

Jautāsim sev — vai es sekoju Jēzum, vērtējot citus augstāk par sevi? Vai rūpējos par citu vajadzībām ikdienā? Jo par to runā kājmazgāšanas iestādījums.

Lūgšana

Visžēlīgais Dievs, 

mēs atzīstamies, ka esam grēkojuši pret Tevi

domās, vārdos un darbos:

gan ar to, ko esam darījuši,
gan ar to, ko neesam darījuši,

gan ar to, ko neesam izdarījuši līdz galam.

Mēs neesam mīlējuši Tevi no visas sirds,

Mēs neesam mīlējuši savu tuvāko kā sevi pašu, 

Un to mēs nožēlojam un pazemībā lūdzam piedošanu.

Jēzus Kristus izlieto asiņu dēļ piedod mums,

Lai mēs varētu priecāties Tavā klātbūtnē

Staigāt Tavos ceļos un slavēt Tevi mūžīgi. Āmen.

Nākot pazemībā mazgātiem un tīriem pie Dieva galda, lai jūs pavada Dieva miers un Viņa svētība:

Visvarenais Dievs
lai dara jūs uzticīgus Viņa aicinājumam, 

priecīgus kalpošanā un auglīgus Viņa valstībai.
Un visvarenā Dieva–Tēva, Dēla un Svētā Gara svētība

lai ir pār jums

un caur jums pie visiem tiem,

pie kuriem Viņš jūs sūtīs.
Šodien un mūžīgi. Āmen.